Cietumu krīze

”Palielināt cietumu skaitu, lai novērstu noziedzību, ir tas pats, kas ierīkot vairāk kapsētu, lai cīnītos ar nāvējošu slimību.” (ROBERTS GANDŽIJS, ŅUJORKAS LABOŠANAS IESTĀŽU ASOCIĀCIJAS IZPILDDIREKTORS.)

CENŠOTIES nevienu neaizvainot, dzīves īstenības ēnas puses bieži vien tiek notušētas, tāpēc arī skarbo vārdu ”cietums” mēdz aizstāt ar citiem vārdiem, kas neskan tik asi. Piemēram, runā par ”ieslodzījuma vietām”, ”labošanas iestādēm”, kur notiek ”profesionālā apmācība” un ”sociālais darbs”. Pazemojošā vārda ”cietumnieks” vietā tiek lietots vārds ”ieslodzītais”. Taču, iedziļinoties situācijā, var redzēt, ka cietumiem mūsu laikos jāsastopas ar lielām problēmām, piemēram, nemitīgi pieaug ieslodzīto uzturēšanas izmaksas un paplašinās plaisa starp to, ko sabiedrība mēģina panākt, ieslogot noziedzniekus, un to, ko tas dod.

Ir cilvēki, kas apšauba cietumu lietderību. Viņi norāda: kaut arī cietumnieku skaits visā pasaulē ir sasniedzis vairāk nekā astoņus miljonus, daudzās zemēs noziedzības līmenis nav ievērojami mazinājies. Lai gan liels skaits cilvēku ir ieslodzīti par tādu noziegumu izdarīšanu, kuri saistīti ar narkotikām, narkotiku plašā izplatība joprojām ir aktuāla problēma.

Tomēr daudzi uzskata, ka ieslodzījums ir labs soda veids. Pēc viņu domām, ja likumpārkāpējs ir ieslodzīts, taisnība ir uzvarējusi. Kāda žurnāliste dedzīgo vēlēšanos ieslodzīt likumpārkāpējus nosauca par ”ieslodzīšanas drudzi”.

Ieslogot likumpārkāpējus, valsts parasti cenšas sasniegt četrus mērķus: 1) sodīt noziedzniekus, 2) aizsargāt sabiedrību, 3) novērst iespēju, ka tie paši cilvēki izdara jaunus noziegumus, 4) pāraudzināt noziedzniekus, lai viņi pēc soda izciešanas ievērotu valsts likumus un ar savu darbu būtu derīgi sabiedrībai. Pievērsīsim uzmanību tam, vai cietumu sistēmai izdodas to panākt.