Viņi turēja vārdu

ANTONIO, kas mācījās vidusskolas pēdējā klasē, vēlējās pastāstīt par savu ticību klasesbiedriem. Tāpēc viņš vēstures skolotājai izteica priekšlikumu, ka savā stundā viņa varētu parādīt videofilmu ”Jehovas liecinieku nelokāmība nacistu laika vajāšanās”. Kaut gan ar zināmām šaubām, tomēr skolotāja tam piekrita un sacīja, ka parādīs filmu nākamajā dienā.

”Filmas sākumā varēja manīt, ka skolotājas attieksme bija diezgan augstprātīga,” stāsta Antonio, ”bet, kad viņa redzēja pazīstamus vēsturniekus izklāstām vēsturiskus faktus par to, kas Jehovas lieciniekiem bija jāpiedzīvo koncentrācijas nometnēs, viņa sāka skatīties ļoti uzmanīgi. Pēc filmas skolotāja man pateicās, ka es biju piedāvājis to noskatīties.”

Nākamajā stundā skolotāja centās raksturot Bibelforscher darbību (ar šādu nosaukumu filmā attēlotajā laikā Vācijā bija pazīstami Jehovas liecinieki), bet tad viņa saprata, ka labāk būtu ļaut par šo jautājumu izteikties Antonio. Viņš paskaidroja, kāds ir liecinieku ieguldījums sabiedrības labā un kādas ir dažas no viņu mācībām. Nobeigumā viņš sacīja: ”Cilvēki, protams, nevar gūt nekādu labumu no svarīgās vēsts, ko mēs sludinām, ja viņi mūs neuzklausa, aizcērt mums deguna priekšā durvis un nelasa mūsu publikācijas.”

Antonio klasesbiedri piekrita šai domai, un skolotāja ierosināja, ka visa klase varētu apņemties uzklausīt lieciniekus un pieņemt viņu piedāvātās publikācijas, līdzko radīsies tāda iespēja. Pēc tam klasē vēl kādu laiku turpinājās sarunas par filmu. Varat iedomāties, cik priecīgs bija Antonio, kad nākamajās dienās vairāki no viņa klasesbiedriem ieradās skolā ar Sargtorņa biedrības publikācijām un smaidot sacīja: ”Redzi, es turēju vārdu!”