Grūtībās mēs mācījāmies paļauties uz Dievu

PASTĀSTĪJUSI ROZIJA MEIDŽORA

Es gaidīju savu pirmo bērnu, un ritēja piektais grūtniecības mēnesis, kad vīramāte ievēroja, ka manas kājas ir stipri satūkušas. Tajā 1992. gada marta dienā ne mans vīrs Džoijs, ne es pati vēl nenojautām, ka mūs gaida notikumi, kuros tiks pārbaudīta mūsu paļāvība uz Jehovu.

NEDĒĻU vēlāk akušiere konstatēja, ka man ir ļoti augsts asinsspiediens. Kad viņa ieteica man doties uz slimnīcu, lai man tur izdarītu analīzes un veiktu izmeklēšanu, es, gluži dabiski, jutos noraizējusies. Analīzes parādīja, ka man ir izveidojusies preeklampsija — grūtniecības toksikoze, kas var izrādīties bīstama dzīvībai.a

Slimnīcā ārste sacīja, ka būtu ļoti ieteicams nekavējoties stimulēt dzemdības, lai glābtu mani un bērnu. Mēs ar vīru bijām šokēti. ”Bet bērns taču ir tikai 24 nedēļas vecs!” es izmocīju. ”Kā gan viņš var izdzīvot ārpus dzemdes?” ”Labi, es pamēģināšu iegūt mazliet laika,” ārste laipni atbildēja. ”Tomēr, ja jūsu stāvoklis pasliktināsies, dzemdības nevarēs atlikt.” Pagāja trīspadsmit dienas, bet man strauji kļuva arvien sliktāk. Ārste paaicināja manu vīru, un mēs pieņēmām smagu lēmumu — bērnam ir jānāk pasaulē.

Dzemdības ar ķeizargriezienu

Iepriekšējā vakarā pirms paredzētajām dzemdībām mēs tikāmies ar pediatru Dr. Maknīlu, un viņš mums paskaidroja, kādus sarežģījumus mēs varam gaidīt, ņemot vērā, cik smaga būs mūsu bērna neiznēsātības pakāpe, — iespējams, viņam būs smadzeņu bojājumi un plaušas nebūs pietiekami attīstījušās, lai pareizi darbotos, un varbūt būs vēl neskaitāmas citas problēmas. Es lūdzu Dievu, lai viņš dod man savu ”mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu,” un spēku pieņemt un izturēt visu, lai kas arī notiktu. (Filipiešiem 4:7.) Nākamajā rītā ar ķeizargrieziena palīdzību mūsu meita ieraudzīja dienas gaismu. Viņa svēra tikai 700 gramu. Mēs viņu nosaucām par Džoenu Šelliju.

Piecas dienas vēlāk es devos mājās viena pati bez bērna. Mana meitiņa palika slimnīcā, speciālā jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā, cīnīdamās par savu dzīvību. Pēc divām nedēļām viņai sākās plaušu karsonis. Kad Džoenas stāvoklis stabilizējās, mēs jutāmies ļoti atviegloti, taču jau pēc dažām dienām viņa saslima ar kādu zarnu infekciju un viņa bija jāpārvieto uz reanimācijas nodalījumu. Nākamo sešu dienu laikā Džoena nedaudz atlaba un pat sāka mazliet pieņemties svarā. Kā mēs par to priecājāmies! Taču mūsu prieks bija īss. Dr. Maknīls mūs informēja, ka Džoenai ir anēmija. Viņš sacīja, ka būtu jāmēģina sagādāt sintētisko hormonu eritropoetīnu (EPO), kas varētu stimulēt sarkano asinsķermenīšu veidošanos Džoenas organismā. Jehovas liecinieku filiāles birojs, kas atrodas šeit, Bahamās, sazinājās ar Slimnīcu informācijas dienesta pārstāvjiem Bruklinā, Ņujorkā. Šis dienests nekavējoties sniedza Dr. Maknīlam jaunāko informāciju par iespējām pasūtīt EPO un par tā lietošanu, un viņš sāka ārstēt Džoenu ar EPO.

Problēmas turpinās

Aizritēja vairākas saspringtas nedēļas. Džoenai bija tādi veselības traucējumi kā zarnu infekcija, krampji, kas ik pa laikam izraisīja apnojas lēkmes (elpošanas apstāšanos), zems hemoglobīna līmenis un bronhopneimonija. Mēs baidījāmies, ka jebkurš no šiem sarežģījumiem viņai var kļūt liktenīgs. Tomēr Džoena lēnām atkopās. Trīs mēnešu vecumā viņa vēl aizvien atradās slimnīcā un svēra tikai nepilnu pusotru kilogramu, bet pirmo reizi mūžā viņa spēja elpot patstāvīgi, iztiekot bez papildu skābekļa ievadīšanas. Arī hemoglobīna līmenis tuvojās normālajam. Ārsts teica, ka jāpagaida, kamēr viņa pieņemsies svarā vēl par puskilogramu, un tad mēs varēsim vest viņu uz mājām.

Pēc trim nedēļām Džoenai bija smaga apnojas lēkme. Analīzes nepalīdzēja atklāt tās cēloni. Apnojas lēkmes atkārtojās arvien biežāk, un tās vienmēr bija saistītas ar ēdināšanas reizēm. Beigu beigās ārsti konstatēja, ka Džoenai ir gastroezofageālais atvilnis. Viņas barības vads pēc ēšanas nenoslēdzās, tāpēc kuņģa saturs tika atgrūsts atpakaļ rīklē. Kad tas notika, viņa aizrijās un viņas elpošana apstājās.

Oktobra sākumā Džoena bērnu nodaļā inficējās ar kādu vīrusslimību. Daudzi no neiznēsātajiem bērniem tur mira ar šo slimību. Būdama tik ļoti novājināta, Džoena pieredzēja ilgāko apnojas lēkmi, kāda viņai jebkad bija bijusi. Visi mēģinājumi viņu atdzīvināt neko nedeva. Pediatrs jau bija gatavs atmest cerības un uzskatīt viņu par mirušu, kad Džoena neizskaidrojamā kārtā atsāka elpot, bet tūlīt pat viņu sagrāba krampji. Džoena atkal tika pieslēgta pie mākslīgās elpināšanas aparāta, un mēs bijām pārliecināti, ka tie ir viņas dzīves pēdējie brīži. Tomēr viņa izturēja, un mēs jutāmies dziļi pateicīgi Jehovam.

Mācāmies vairāk paļauties uz Jehovu

Tās problēmas, ar kurām mēs sastapāmies pirms Džoenas piedzimšanas, varētu salīdzināt ar situāciju, kad cilvēks iekrīt no laivas ūdenī pie pašas piestātnes, tā ka viņam atliek tikai aizpeldēt līdz krastam. Turpretī tagad bija tā, it kā mēs būtu izkrituši no laivas okeāna vidū, kur nekāda zeme pie apvāršņa nav ieraugāma. Atskatoties pagātnē, mēs tagad saprotam, ka, pirms bija piedzimusi Džoena, mēs reizēm pārlieku paļāvāmies paši uz sevi. Bet visās tajās grūtībās, ko mēs pieredzējām kopā ar Džoenu, mēs esam iemācījušies paļauties uz Jehovu situācijās, kurās cilvēki ir bezspēcīgi. Mēs mācījāmies rīkoties tā, kā ieteica Jēzus: domāt par to dienu, kurā mēs dzīvojam, nevis raizēties par visām nākotnē iespējamām problēmām. (Mateja 6:34.) Mēs mācījāmies cerēt uz Jehovu, kaut gan brīžiem pat nezinājām, ko lai viņam lūdzam. Tagad mēs pateicamies Jehovam par Bībeles gudrību un ”spēka pārpilnību”, kas mums palīdz pārciest tik smagas situācijas. (2. Korintiešiem 4:7.)

Kritiskos brīžos man bieži bija grūti saglabāt emocionālo līdzsvaru. Es nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par Džoenu. Mans vīrs Džoijs bija brīnišķīgs atbalsts, un viņš palīdzēja nezaudēt līdzsvaru garīgajā ziņā. Par to es esmu viņam ārkārtīgi pateicīga.

Džoena ierodas mājās

Džoenas veselība pamazām uzlabojās. Kādu dienu viņa vārda tiešā nozīmē izrāva elpināšanas aparāta caurulīti ārā no mutes, un Dr. Maknīls sacīja, ka, viņaprāt, tagad Džoenu var vest uz mājām. Mēs bijām tik saviļņoti! Gatavodamies rūpēties par Džoenu mājās, mēs iemācījāmies barot viņu caur zondi. Mēs arī iegādājāmies skābekļa rezervi, noīrējām aparātu, kas kontrolē sirdsdarbību un elpošanu, un apguvām atdzīvināšanas paņēmienus. Visbeidzot, 1992. gada 30. oktobrī, Džoenu izrakstīja no slimnīcas. Viņa bija pavadījusi specializētajā zīdaiņu aprūpes nodaļā 212 dienas — un mēs tāpat.

Jau no paša sākuma mūsu piederīgie un vietējās Jehovas liecinieku draudzes locekļi bija mums īsta dāvana no Jehovas. Viņi nāca mums palīgā uzkopt māju un pagalmu, gatavoja ēst, palīdzēja mums nokļūt līdz slimnīcai un laiku pa laikam pieskatīja Džoenu, lai es varētu nedaudz pagulēt. Mēs ievērojām viņos daudzas brīnišķīgas īpašības, kuras agrāk nebijām pamanījuši. Piemēram, daži no viņiem stāstīja mums, kādas garīgas domas viņiem pašiem savulaik devušas spēku izturēt grūtības.

Kā mēs dzīvojam tagad

Mēs esam darījuši visu, kas mūsu spēkos, lai sagādātu Džoenai, kurai jācīnās ar daudziem veselības traucējumiem, vislabāko medicīnisko palīdzību. Kad Džoena bija gadu un septiņus mēnešus veca, mēs uzzinājām, ka viņai ir cerebrālā trieka — smadzeņu bojājuma sekas. Vēlāk, 1994. gada septembrī, viņai tika izdarīta nopietna operācija, lai novērstu gastroezofageālo atvilni. 1997. gadā Džoenai sākās dzīvībai bīstamas krampju lēkmes. Par laimi, izmaiņas viņas uzturā šīs lēkmes novērsa. Veselības problēmu dēļ Džoenas fiziskā attīstība ir aizkavējusies, taču tagad viņa mācās speciālā skolā un viņas sekmes ir labas. Džoena nevar staigāt, un viņas runas spējas ir ļoti ierobežotas, tomēr viņa kopā ar mums apmeklē visas kristiešu draudzes sapulces un dodas mums līdzi arī sludināšanā pa mājām. Džoena izskatās laimīga.

Jehova ir sniedzis mums lielu mierinājumu šajā smagajā laikā. Mēs esam apņēmušies arī turpmāk paļauties uz Jehovu un ”gavilēt savam Kungam”, lai kādas negaidītas grūtības rastos mūsu dzīvē. (Habakuka 3:17, 18; Salamans Mācītājs 9:11.) Mēs ar ilgošanos gaidām Dieva apsolīto paradīzi uz zemes, kur mūsu mīļajai meitiņai Džoenai beidzot būs nevainojama veselība. (Jesajas 33:24.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 18. lpp.]

Mūsu meita Džoena

[Attēls 20. lpp.]

Par spīti veselības traucējumiem Džoena ir dzīvespriecīgs bērns