Svīres — trauksmainie gaisa akrobāti — Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA

Svīres — trauksmainie gaisa akrobāti

NO ”ATMOSTIETIES!” KORESPONDENTA KENIJĀ

TRAUCOTIES DEBESU ZILGMĒ, savus sirpjveidīgos spārnus vēzē vienas no ātrākajām dzīvajām būtnēm uz zemes. Tie ir pavisam nelieli putni, parasti ne vairāk kā pārdesmit gramu smagi, taču to lidojums ir neparasti straujš. ”Ir ziņas, ka svīres spēj sasniegt ātrumu vairāk nekā 100 jūdzes (160 km) stundā,” sacīts enciklopēdijā The Encyclopedia Americana.

Kad svīres šaudās augstu gaisā un, medīdamas kukaiņus, veic galvu reibinošus pagriezienus un virāžas, šķiet, lidojums tām nesagādā ne mazāko piepūli. Svīres pavada gaisā lielāku daļu mūža nekā visi citi putni: tās gādā sev barību, ēd, dzer, vāc ligzdas materiālu un pat pārojas lidojumā. Tā kā svīres lido tik daudz, senatnē cilvēki domāja, ka tās atpūšas, satupušās kaut kur debesīs aiz mākoņiem, kur tās nevar saskatīt. Dažu sugu svīres pavada gaisā veselus deviņus mēnešus gadā. Cik zināms, šie savdabīgie putni pat guļ, planējot gaisā.

Radītas, lai lidotu

Svīrēm ir apbrīnojama aerodinamiska konstrukcija. To spēcīgie pusmēness formas spārni ir vērsti ieslīpi atpakaļ, un tā ievērojami tiek samazināta gaisa pretestība, kas palēnina citu putnu lidojumu. Gaisā tās uzņem ātrumu ar straujiem, sekliem vēzieniem, ko ik pa brīdim pārtrauc īslaicīgs planējums.

Svīru neparastā veiklība daļēji balstās uz spēju vēzēt vienu spārnu ātrāk nekā otru. Vēzējot spārnus nedaudz atšķirīgā ritmā, svīre spēj izdarīt asus pagriezienus, nezaudēdama ātrumu. Šī īpašība ļauj tām līkumot vēja ātrumā, kad tās šaujas pakaļ lidojošajiem kukaiņiem, lai uztvertu tos ar savu plaši atplesto muti. Svīrēm ir jāapēd pamatīgs daudzums kukaiņu, jo straujā dzīves ritma dēļ tām nepieciešams ārkārtīgi daudz enerģijas. Medīdami kukaiņus, šie žiglie lidotāji dienā mēdz veikt simtiem kilometru garu distanci.

Svīres vienkāršā āriene nepavisam neatbilst tās izcilajai lidošanas prasmei. Gan tēviņi, gan mātītes izskatās gluži necili — to spalvu tērps pamatā ir vienmuļi pelēks vai tumši brūns. Daudzās svīru sugas dzīvo pa visu pasauli, bet vislielākajā skaitā tās ir sastopamas tropu un subtropu apgabalos. Svīres, kas dzīvo ziemeļu puslodē, ziemai tuvojoties, veic tūkstošiem kilometru garus pārlidojumus uz siltajām zemēm.

Līmētās ligzdas

Ligzdu būvē svīres izmanto visai īpatnēju izejvielu — pašas savas siekalas! Tām ir īpaši siekalu dziedzeri, kas bagātīgi izdala siekalas, ar kurām svīres saista kopā ligzdas materiālu.

Svīres reti nometas uz horizontāla pamata, un, atšķirībā no citiem putniem, tās nespēj tupēt uz zariem vai vadiem. Tām ir īsi pirksti ar kāšveidīgiem nagiem, un to kājiņas ir tik īsas, ka putns nevar uz tām izslieties pietiekami augstu, lai izdarītu pilnu spārnu vēzienu. Toties šīs kājas ir ideāli piemērotas, lai pieķertos tādām vertikālām virsmām kā klinšu, alu un māju sienas. Kad pienāk laiks būvēt ligzdu, svīres nevar vākt lapas, zariņus vai dubļus no zemes, kā to dara daudzi citi putni. Svīrēm ir jāmeklē citas iespējas.

Skursteņu svīre, piemēram, tiek pie sīkiem zariņiem ar šādu paņēmienu: šaudamās cauri koka zariem, tā sagrābj zariņu un norauj to lidojumā ar inerces spēku. Pēc tam tā salīmē zariņus kopā, ar siekalām pielipinot tos pie kādas vertikālas sienas. Savukārt Amerikas palmu svīre ķer gaisā matiņus, spalviņas, kokvilnas pūkas un citus vieglus, vēja nestus materiālus un izmanto tos ligzdas darināšanai papildus savām siekalām.

Citas svīres — salanganas jeb salangansvīres — ir pazīstamas ar savām ēdamajām ligzdām. Salanganu ligzdas sastāv gandrīz tikai no sacietējušām salanganu siekalām. Jau daudzus gadsimtus austrumu zemēs iecienīts gardums ir putnu ligzdu zupa, kuras galvenā sastāvdaļa ir šīs no siekalām taisītās ligzdas. Stāsta, ka ik gadus miljoniem salanganu ligzdu tiek izlietotas gastronomiskiem mērķiem.

Viena no interesantākajām ir Āfrikas palmu svīres ligzda, kas arī ir salipināta ar siekalām. Šis sīkais putniņš palmas lapas apakšpusē pielīmē mazu, plakanu spalvu spilventiņu. Ligzdiņa ačgārni karājas pie lapas, ko bieži vien nežēlīgi rausta un purina vējš. Bet kā gan putna oliņa neizkrīt no ligzdas? Deivids Atenboro savā grāmatā Trials of Life (Dzīves grūtības) paskaidro: ”Šķiet gandrīz neiespējami, ka vienīgā ola varētu palikt šajā mazītiņajā tasītē. Tā tiešām neizbēgami izkristu laukā, ja vien putns nebūtu pielīmējis ne tikai ligzdu pie lapas, bet arī olu pie ligzdas.” Kad gan ligzda, gan ola ir droši piestiprinātas pie palmas lapas, svīru pāris pārmaiņus perē, ar nagiem pieķeroties pie ligzdas malām. Pēc izšķilšanās mazais svīrēns ar nadziņiem turas pie savas vēja šūpotās ligzdas, līdz tam ir izaugušas lidspalvas un tas paceļas spārnos.

Ir neizsakāmi aizraujoši vērot, kā tūkstošiem svīru met savus nevaldāmos lokus, skaļi klaigādamas it kā aiz sajūsmas. Raugoties uz tām no lejas, atliek vienīgi apbrīnot, cik brīvs ir svīres trauksmainais lidojums un cik gudri ir izveidots šis skaistais putns. Ar savu izveicību un straujumu svīres patiesi ir īsti gaisa akrobāti.

[Attēli 17. lpp.]

Kalnu svīre

Melnā svīre

[Norāde par autortiesībām]

Animals/Jim Harter/Dover Publications, Inc.

[Attēls 17. lpp.]

Skursteņu svīre

[Norāde par autortiesībām]

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]