Īstenība ir pārspējusi visu, ko biju gaidījis

PASTĀSTĪJIS VILEMS VAN SEIELS

Bija 1942. gads, mūsu zeme, Nīderlande, bija ierauta Otrajā pasaules karā. Mēs, pieci jauni vīrieši, Groningenas pilsētā slēpāmies no nacistiem. Sēdēdami mazā istabiņā, mēs sākām runāt par to, cik lielas mums ir izredzes palikt dzīviem.

BIJA skaidrs, ka mums ir diezgan mazas izredzes. Pēc kāda laika trīs no mums jau bija miruši varmācīgā nāvē. Es esmu vienīgais, kurš ir nodzīvojis līdz vecumam. Šis ir tikai viens piemērs, kad īstenība pārspēja to, ko biju gaidījis.

Tajā laikā man bija tikai 19 gadu, un es ļoti maz ko zināju par Bībeli un reliģiju. Tēvs bija noskaņots pret jebkādu reliģiju. Māte bija meklējusi patiesu reliģiju un beigās bija aizrāvusies ar spiritismu. Bet man nebija nekādu cerību uz nākotni. Pēc maniem ieskatiem, ja es tiktu nogalināts kādā uzlidojumā vai kaut kā citādi, Dievam nebūtu nekāda iemesla mani atcerēties. Es pat nebiju centies kaut ko uzzināt par viņu.

Meklējumi vainagojas panākumiem

Drīz pēc sākumā minētās sarunas, mani notvēra nacisti un aizsūtīja uz darba nometni, kas atradās Vācijā, netālu no Emmerihas. Mums bija jānovāc drupas un jāatjauno ēkas pēc sabiedroto uzlidojumiem. 1943. gada beigās es aizbēgu, un, lai gan karš joprojām plosījās, man izdevās atgriezties Nīderlandē.

Kaut kādā veidā es biju dabūjis mazu brošūru, kurā bija lasāmi jautājumi un norādīti Bībeles panti. Brošūriņu bija paredzēts lietot, studējot grāmatu Glābšana, ko bija izdevuši Jehovas liecinieki. Kad lasīju jautājumus un norādītos Bībeles pantus, manī radās liela interese par Bībeles pravietojumu piepildīšanos.

Es pastāstīju savai līgavai Kreijai par izlasīto, bet sākumā viņai nebija nekādas lielās intereses. Savukārt māti brošūra aizrāva. ”Tā ir patiesība, ko esmu meklējusi visu savu dzīvi!” viņa izsaucās. Es runāju arī ar saviem draugiem, un daži vēlējās uzzināt kaut ko vairāk. Viens no viņiem pat kļuva par Jehovas liecinieku, un mēs regulāri sarakstījāmies un apciemojām viens otru, līdz 1996. gadā viņš nomira.

Ar laiku arī Kreija sāka mācīties Bībeli, un 1945. gada februārī mēs abi kristījāmies. Pēc dažiem mēnešiem karš beidzās. Kad bijām apprecējušies, mēs gribējām kļūt par pionieriem, kā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus. Taču mums bija jāsastopas ar šķēršļiem — slimībām un materiālām grūtībām. Parādījās arī iespēja nopelnīt daudz vairāk naudas. Radās jautājums: vai mēs vispirms gādāsim par zināmu finansiālu stabilitāti un pēc tam sāksim pionieru kalpošanu vai arī kalposim par pionieriem bez kavēšanās?

Kalpošana Nīderlandē

Mēs izlēmām par labu tūlītējai pionieru kalpošanai un to sākām 1945. gada 1. septembrī. Tajā pašā dienā, vēlu vakarā nākdams mājās, iegāju kādā kafejnīcā, lai nopirktu kaut ko dzeramu. Iedevu viesmīlim banknoti viena guldeņa vērtībā (vismaz es tā domāju) un sacīju: ”Atlikumu paturiet.” Atgriezies mājās, es atklāju, ka biju iedevis viņam simt guldeņu banknoti! Tā mēs sākām kalpot par pionieriem ar vienu guldeni kabatā.

1946. gadā es sāku uzstāties ar publiskajām runām par Bībeli, bet man bija tikai ādas jaka. Viens no maniem draugiem, kuram bija apmēram tāds pats izmērs kā man, vadīja sapulci. Viņš pieteica manu runu, tūlīt nogāja no skatuves un iedeva man savu žaketi. Tad es uzstājos ar runu. Kad runa bija beigusies, mēs atkal apmainījāmies: es atdevu viņam žaketi, un viņš man ādas jaku.

1949. gada martā mēs ar Kreiju saņēmām uzaicinājumu sākt īpašu kalpošanu — veselā rajonā apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes, lai tās garīgi stiprinātu. Fricis Hartstangs, kas bija uzticami kalpojis gan pirms kara, gan kara laikā, mani mācīja, kā veikt rajona pārraudzības darbu. Viņš man deva labu padomu: ”Vim, ievēro norādījumus, ko tu saņem no Jehovas organizācijas, un seko tiem pat tad, ja no sākuma tev tie nešķiet noderīgi. Tu nekad to nenožēlosi.” Viņam bija pilnīga taisnība.

1951. gadā Nīderlandi apmeklēja toreizējais Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidents Neitans Nors. Tajā laikā mēs ar Kreiju uzrakstījām iesniegumu, ka vēlamies Amerikas Savienotajās Valstīs mācīties par misionāriem. Drīz pēc tam saņēmām ielūgumu mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas 21. grupā. Kad mēs 1945. gadā sākām kalpot par pionieriem, Nīderlandē bija aptuveni 2000 Jehovas liecinieku, bet 1953. gadā to bija vairāk nekā 7000 — īstenība bija krietni pārspējusi visu, ko bijām gaidījuši!

Kalpošana jaunā vietā

Mēs tikām norīkoti uz Nīderlandes Jaungvineju, kas tagad ir Indonēzijas province, bet nesaņēmām iebraukšanas atļauju, tāpēc norīkojums tika mainīts, un mums bija jādodas uz Surinamu — tropu zemi Dienvidamerikā. Tur mēs ieradāmies 1955. gada decembrī. Surinamā tolaik bija tikai ap simt Jehovas liecinieku, bet viņi bija ļoti izpalīdzīgi. Drīz vien mēs jau jutāmies kā mājās.

Mums bija jāpielāgojas citādiem apstākļiem, un dažreiz tas bija grūti. Piemēram, Kreijai bija ļoti bail no visiem mūdžiem. Nīderlandē, ja viņa ieraudzīja mūsu guļamistabā zirneklīti, viņa negāja gulēt, kamēr es to nebiju dabūjis projām. Bet Surinamā zirnekļi ir desmit reižu lielāki un daži ir indīgi! Misionāru mājā, kur mēs dzīvojām, mitinājās arī prusaki, žurkas, skudras, moskīti un sienāži. Mūs apciemoja pat čūskas. Kreija ar laiku tā pierada pie šiem radījumiem, ka tagad pūles dabūt tos laukā no mājas viņai ir tikai ikdienas dzīves sastāvdaļa.

Pēc vairāk nekā 43 gadiem, ko esam pavadījuši Surinamā, mēs pazīstam šo zemi labāk nekā daudzi, kas te dzimuši. Mums patīk šejienes upes, lietus meži un purvāji, kas stiepjas gar okeāna krastu. Esam iepazinušies arī ar šejienes bagātīgo dzīvnieku valsti: dzeloņcūkām, sliņķiem, jaguāriem un pat daudzu sugu čūskām, kurām bieži ir brīnišķīgs krāsojums. Bet it sevišķi mūs saista dažādie šejienes cilvēki. To senči šeit ir ieradušies no Āfrikas, Indijas, Indonēzijas, Ķīnas un citām valstīm. Daudz ir indiāņu — Surinamas pirmiedzīvotāju pēcteču.

Mēs viņus visus satiekam kristīgajā kalpošanā, kad apmeklējam viņus mājās. Arī Valstības zālēs var sastapt tikpat dažādus kristīgos brāļus un māsas, un tas nevar nesagādāt prieku. Mēs esam redzējuši arī lielisku izaugsmi: 1953. gadā te bija tikai viena veca Valstības zāle, bet tagad ir vairāk nekā 30 skaistu zāļu, brīnumjauka kopsanāksmju zāle un ļoti laba filiāles biroja ēka, kas tika veltīta Jehovam 1995. gada februārī.

Ko es esmu iemācījies

Dziļi iekšzemē ir vairākas tā saukto meža nēģeru draudzes — viņi ir cēlušies no afrikāņu vergiem, kas bija aizbēguši no plantācijām un devušies pa upēm uz augšu, cik vien tālu iespējams. Es nevaru vien beigt brīnīties par ”meža nēģeru” meistarību — par to, kā viņi pārvadā pa upēm kravas un kā ir pielāgojušies dzīvei lietus mežos. Viņi cērt kokus un būvē laivas, ar kurām veikli izbrauc ūdenskritumus un krāces. Viņi uztur sevi, medījot dzīvniekus un zvejojot zivis, viņi gatavo ēst bez jebkādām mūsdienu ierīcēm un dara vēl daudz ko tādu, kas mums būtu ļoti grūti.

Gadu gaitā mēs esam iepazinuši arī citas tautības, kas dzīvo Surinamā, viņu paražas, viņu domāšanas veidu un viņu dzīvesveidu. Atceros, kā 50. gados reiz apmeklēju kādu indiāņu ciematu. Bija jau nakts, kad ierados lietus mežā izvietotā pamestā apmetnē, no kuras indiāņu pavadonim un man bija jāsāk brauciens ar laivu. Viņš iekūra uguni, izvārīja ēdienu un uzkāra guļamtīklus. Viņš uzskatīja, ka ir pilnīgi normāli darīt to visu manā vietā, jo es to nepratu.

Nakts vidū es izkritu no guļamtīkla, bet mans pavadonis nesmējās. Viņš notīrīja manas drēbes un no jauna uzkāra guļamtīklu. Kad mēs braucām pa kādu šauru upi, bija tik tumšs, ka neredzēju pat savas rokas, bet pavadonis droši vadīja laivu cauri daudziem līkumiem un šķēršļiem. Es pavaicāju, kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja: ”Tu skaties nepareizā virzienā. Paveries augšup un ievēro, kā pret debesīm izceļas koku galotnes. Tā tu redzēsi, kur upe met līkumu. Paskaties lejup un centies pamanīt vilnīšus. Tie tev palīdzēs noteikt, vai priekšā neatrodas akmeņi vai citi šķēršļi. Un klausies. Arī skaņas stāsta, kas mūs gaida priekšā.”

Braukt izdobtajās kanoe, šķērsot krāces un apbraukt ūdenskritumus ir bīstami un nogurdinoši. Bet ceļa galā, kad mēs sastopam kristīgos brāļus un māsas, kas mūs ļoti viesmīlīgi uzņem, mēs jūtam jaunu spēku pieplūdumu. Viesi vienmēr tiek pacienāti, piemēram, viņiem piedāvā zupu. Es varu droši teikt, ka misionāru dzīve bieži ir bijusi grūta, bet tā nekad nav sagādājusi vilšanos.

Kas mums ir palīdzējis turpināt kalpošanu

Mēs nevaram lepoties ar labu veselību. Tāpat mēs neesam izjutuši nekādu īpašu atbalstu no ģimenes locekļiem, jo mana māte ir vienīgā no visiem radiniekiem, kas kļuva par Jehovas liecinieci. Taču mums vienmēr ir palīdzējuši mūsu mīļie draugi un mūs uzmundrinājuši, un tas mums ir devis spēku turpināt kalpošanu tur, kur esam norīkoti. Sevišķi lielu uzmundrinājumu esam saņēmuši no manas mātes.

Kad bijām apmēram sešus gadus kalpojuši Surinamā, māte smagi saslima. Draugi mūs skubināja atgriezties Nīderlandē un vēl pēdējo reizi satikties ar māti, bet viņa atrakstīja: ”Lūdzu, palieciet tur, kur esat. Atcerieties mani tādu, kāda es biju pirms slimības. Es ceru jūs satikt pēc augšāmcelšanās.” Viņai patiešām bija stipra ticība.

Tikai 1966. gadā mums radās iespēja aizbraukt atvaļinājumā uz Nīderlandi. Mēs ļoti priecājāmies, satiekot vecos draugus, tomēr jutām, ka par mūsu mājām ir kļuvusi Surinama. Tā mēs paši pārliecinājāmies, cik saprātīgs ir organizācijas ieteikums misionāriem nebraukt atvaļinājumā uz dzimto zemi, kamēr viņi nav pavadījuši jaunajā vietā vismaz trīs gadus.

Turpināt kalpošanu mums ir palīdzējusi arī humora izjūta — spēja pasmieties gan par to, kas notiek mums apkārt, gan pašiem par sevi. Pat Jehova, radot dabu, ir radījis arī daudz ko jocīgu. Nav iespējams nesmaidīt, noskatoties šimpanzu un ūdru izdarībās un dzīvnieku mazuļu rotaļās. Tāpat ir svarīgi raudzīties uz visu no pozitīvās puses un nebūt pārmērīgi jūtīgiem — to mēs esam iemācījušies gadu gaitā.

It sevišķi mums ir palīdzējis pats mūsu darbs, kas sniedz lielu gandarījumu. Paramaribo, vecu ļaužu pansionātā, Kreija sāka mācīt Bībeli deviņiem vīriešiem. Visiem bija vairāk nekā 80 gadu. Ikviens no viņiem bija bijis vai nu balatableeder (kaučuka tecinātājs), vai zeltracis. Viņus visus ļoti saistīja tas, ko viņi uzzināja no Bībeles, viņi kristījās un pastāvīgi sludināja līdz pat nāvei.

Kāds vecs mācītājs, vārdā Riverss, no Svēdenborga Jaunās baznīcas klausījās šīs nodarbības un izteica sarkastiskas piezīmes. Bet katru nedēļu viņš piesēdās arvien tuvāk, un viņa izsmiekls mazinājās. Beigās viņš apsēdās kopā ar pārējiem, kas mācījās Bībeli, un piedalījās nodarbībā. Riversam bija 92 gadi, un viņa redze un dzirde bija ļoti vāja, taču Bībeles pantus viņš varēja citēt tā, it kā tos lasītu. Galu galā viņš pievienojās mums tīruma kalpošanā un sludināja ikkatram, kas bija gatavs klausīties. Tieši pirms savas nāves Riverss mums atsūtīja ziņu, lai mēs atnākot. Kad mēs ieradāmies, viņš jau bija miris, bet zem spilvena mēs atradām pārskatu par laiku, ko viņš tajā mēnesī bija pavadījis kalpošanā.

1970. gadā, kad pilnas slodzes sludināšanā biju pavadījis vairāk nekā 25 gadus, mani iecēla par Surinamas filiāles biroja pārraugu. Man bija grūti visu dienu strādāt pie rakstāmgalda, un es apskaudu Kreiju, kas joprojām katru dienu devās sludināt. Patlaban arī Kreija strādā biedrības filiālē, un mums abiem ir pilnvērtīgs darbs, kas mums ir pa spēkam, kaut arī mēs kļūstam aizvien vecāki.

Kad es domāju par to, ka 1945. gadā visā pasaulē bija mazāk nekā 160 000 aktīvu Dieva Valstības sludinātāju un tagad ir aptuveni 6 000 000, es patiešām varu teikt, ka īstenība ir ievērojami pārspējusi visu, ko es biju gaidījis. Bet Surinamā no 1955. gada, kad mēs te ieradāmies, līdz mūsu dienām sludinātāju skaits ir palielinājies vairāk nekā 19 reižu — toreiz bija kādi simts, bet tagad ir vairāk nekā 1900!

Es esmu pārliecināts, ka nākotnē mēs redzēsim vēl izcilāku Jehovas nodomu piepildīšanos, ja vien mēs paliksim viņam uzticīgi. Tieši to mēs esam apņēmušies darīt.

[Attēls 13. lpp.]

1955. gadā, kad mēs ieradāmies Surinamā

[Attēls 15. lpp.]

Dodamies kalpošanā ar kanoe

[Attēls 15. lpp.]

Mēs ar sievu