Palīdzība postošās viesuļvētras upuriem

Ziņas par postījumiem, ko pagājušajā gadā nodarīja viesuļvētra Mičs, bija publicētas laikrakstu pirmajās lappusēs visā pasaulē. Taču maz tika runāts par to, cik pašaizliedzīgi un bieži vien pat varonīgi rīkojās Jehovas liecinieki, lai sniegtu palīdzību briesmīgās vētras upuriem. Šajā rakstā stāstīts par notikumiem, kas uzskatāmi parāda, kā tajās grūtajās dienās izpaudās patiesi kristīga ticība un ko spēj panākt kristiešu brālība.

PAGĀJUŠĀ gada 22. oktobrī Karību jūras dienvidrietumos dzima nāvējoša dabas stihija. No tropiskā ciklona tā 24 stundu laikā pārauga tropiskajā vētrā un tika nosaukta vārdā, ko vēl ilgi atcerēsies ar bailēm un sāpēm, — Mičs. Kļūdams arvien spēcīgāks, Mičs virzījās uz ziemeļiem. 26. oktobrī tas jau bija kļuvis par nevaldāmu viesuļvētru. Vēja ātrums sasniedza 290 kilometru stundā, bet brāzmās — pat vairāk nekā 320 kilometru stundā.

Sākumā šķita, ka Mičs dosies uz Jamaiku un Kaimanu salām. Taču nāvējošā viesuļvētra pagriezās uz rietumiem un sāka virzīties uz Belizu Centrālamerikas piekrastē. Nonākusi līdz Hondurasas ziemeļu krastam, tā kādu brīdi draudīgi palika uz vietas un tad rāvās uz priekšu. 30. oktobrī Mičs iebrāzās Hondurasā, atstājot aiz sevis nāvi un postu.

Mičs uzbrūk Hondurasai

Mičs sevi pieteica ar spēcīgām lietusgāzēm. ”31. oktobrī, sestdienā, apmēram vienos naktī, mēs izdzirdējām kaut ko līdzīgu dobjiem pērkona grāvieniem,” atceras Viktors Avelārs, pilnas slodzes labās vēsts sludinātājs no Tegusigalpas. ”Mūsu mazais strautiņš bija pārvērties varenā upē! Straume aizrāva līdzi divas mājas ar visiem to iemītniekiem, kas, izmisīgi kliedzot, veltīgi mēģināja izkļūt laukā.” Citā pilsētas daļā 32 cilvēkus apraka dubļu lavīna — upuru vidū bija arī 8 cilvēki, kas ar Jehovas lieciniekiem bija studējuši Bībeli. Neviens no kristītajiem lieciniekiem neaizgāja bojā.

Hondurasas amatpersonas ātri reaģēja uz krīzes situāciju un iekārtoja bēgļu nometnes. No vairāk nekā desmit valstīm ieradās glābšanas vienības un nekavējoties sāka rīkoties. Arī Jehovas liecinieki sāka organizēt palīdzību, kā uz to mudina Bībeles vārdi: ”Darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” (Galatiešiem 6:10.) Tika izveidotas neatliekamās palīdzības komitejas. Apzinādamies, cik smaga situācija valda piekrastes pilsētās, liecinieki noorganizēja palīdzības akciju.

Kāds liecinieks, vārdā Edgardo Akosta, atceras: ”Sestdien, 31. oktobrī, mēs dabūjām mazu laivu un devāmies uz plūdu skarto teritoriju. Izglābuši divus brāļusa, mēs sapratām, ka mums ir nepieciešama lielāka laiva, ja gribam izglābt arī visus pārējos. Nomainījām šo laivu pret vaļu medību laivu un svētdien agri no rīta atkal devāmies ceļā. Pakāpeniski mēs evakuējām visus vietējās draudzes locekļus un arī dažus viņu kaimiņus — kopumā 189 cilvēkus.”

Huans Alvarado piedalījās glābšanas darbos netālu no Lahuntas. Viņš atceras: ”Mēs dzirdējām, kā cilvēki kliedz: ”Palīgā! Glābiet mūs!” Tas bija briesmīgākais, ko savā dzīvē biju pieredzējis. Brāļi bija pilnībā atgriezti no sauszemes. Daudzi sēdēja uz jumtiem.” Marija Bonilja, kas bija izglābto vidū, stāsta: ”Visapkārt bija tik daudz ūdens kā okeānā. Mēs visi saucām pēc palīdzības.” Glābšana noritēja sekmīgi. ”Brāļi mūs ne tikai izglāba, bet arī nodrošināja ar pajumti, ēdienu un drēbēm,” atceras izglābtais Umberto Alvarado. ”Kāds vīrietis, kas tajā noskatījās, atzīmēja, ka no viņa baznīcas neviens nebija mēģinājis viņam palīdzēt — vienīgie, kas to darīja, bija Jehovas liecinieki. Tagad viņš ir pārliecināts, ka Jehovas liecinieku reliģija ir patiesā reliģija,” saka Umberto.

Lalimas pilsētā kāda liecinieku grupa nevarēja izkļūt no mājas. Tā kā ūdens līmenis cēlās, viņi uzplēsa griestus un uzrāpās uz sijām. Jehovas lieciniece, vārdā Gabi, stāsta: ”Pāris dienas mēs iztikām no pārtikas, kas bija mājā. Kad tā beidzās, viens no brāļiem, riskējot ar savu dzīvību, nokāpa lejā, lai ūdenī salasītu kokosriekstus. Lai gūtu mierinājumu, mēs dziedājām Valstības dziesmas.” Huans, kas ir kalpošanas palīgs, atminas: ”Mēs vairs necerējām, ka tiksim izglābti. Kad kādu dienu nolēmām studēt žurnālu Sargtornis, mēs sākām raudāt, jo domājām, ka tā būs pēdējā reize, kad kopīgi studēsim. Šī studija mums deva spēku izturēt.” Pagāja astoņas dienas, līdz ieradās glābšanas vienība un viņus izglāba.

Daudzi no cilvēkiem, kam bija izdevies pārdzīvot plūdus un nokļūt drošībā, bija cietuši lielus zaudējumus. Par to stāsta kāda lieciniece, vārdā Liliana: ”Bija ļoti žēl zaudēt drēbes, mēbeles, ģimenes fotogrāfijas un citas personiskās mantas. Kad ieraudzīju savu māju, tā izskatījās patiešām briesmīgi — pilna ar dubļiem, atlūzām un pat čūskām.” Arī šajā gadījumā kristīgā brālība sniedza nenovērtējamu atbalstu. ”Brāļi nāca palīgā,” atceras Liliana. ”Mans vīrs, kas nav liecinieks, jautāja: ”Kā mēs varēsim atlīdzināt par viņu izdarīto darbu?” Kāda māsa atbildēja uz šo jautājumu, man teikdama: ”Tev nav jāsaka man paldies. Es taču esmu tava māsa!””

Miča nodarītie postījumi Salvadorā

Kad viesuļvētra Mičs pagriezās uz rietumiem un tuvojās Salvadorai, tā jau bija mazāk spēcīga, bet vēl joprojām pietiekami stipra, lai varētu nogalināt. Tajā laikā Jehovas liecinieki Salvadorā plānoja apgabala kopsanāksmi ”Dievišķais dzīves ceļš”. Bija domāts, ka kopsanāksmi apmeklēs vairāk nekā 40 000 delegātu. Taču, tā kā tuvojās Mičs, likās, ka brāļi nevarēs ierasties. Upēs nemitīgi cēlās ūdens līmenis. Ūdens applūdināja labības laukus, ceļus un mājas. Tā kā kalnos pastāvīgi notiek intensīva mežu izciršana, spēcīgās lietusgāzes izraisīja plašus dubļu nogruvumus.

Nelsons Floress ir Čilangeras pilsētas Jehovas liecinieku draudzes vadošais pārraugs. Atmodies 31. oktobra rītā, viņš atklāja, ka otrpus upei, kur bija atradusies Čilangera, nekā vairs nav. Piecsimt māju bija kā noslaucītas no zemes virsas. Raizēdamies par savu garīgo brāļu dzīvību un īpaši nedomādams par sevi, viņš metās iekšā pārplūdušajā upē. ”Kad sasniedzu otru krastu,” atceras Nelsons, ”es mēģināju saprast, kur atrodos. Dienu no dienas es te biju staigājis, sludinot pa mājām, bet tagad man viss bija pilnīgi svešs!”

Tonakt Čilangerā aizgāja bojā apmēram 150 cilvēki. Starp viņiem bija vairāki, kas ar Jehovas lieciniekiem bija studējuši Bībeli. Kristītu liecinieku bojā gājušo vidū nebija.

Drīz vien tika uzsākti glābšanas darbi. Aristedess Estrada, kas piedalījās šo darbu organizēšanā, paskaidro: ”Mums neļāva doties uz Čilangeru, jo ūdens vēl aizvien kāpa. Es nekad neaizmirsīšu, kā cilvēki sauca pēc palīdzības, bet nevarēja to saņemt, jo glābējiem bija jābēg, lai viņi paši neaizietu bojā.” Tomēr ar laiku visi brāļi tika sekmīgi evakuēti. Valstības zālēs tika izveidotas bēgļu nometnes. Liecinieki apmeklēja arī slimnīcas, skolas un citas vietas, lai pārbaudītu ievainoto un bez pajumtes palikušo sarakstus, vai tajos nav kāds no lieciniekiem. Vietējās draudzes nekavējoties sagādāja visu nepieciešamo.

Taču nogādāt palīdzības sūtījumus uz vietām, kur tie tika sašķiroti, ne vienmēr bija viegli. Kad brāļi no Korinto pilsētas, paņēmuši līdzi pašu izaudzēto, bija jau izbraukuši, izrādījās, ka ceļu aizšķērso nogruvums. Ko nu darīt? Brāļi nolēma ceļu atrakt. Sākumā apkārtējie pret to izturējās skeptiski, bet vēlāk arī paši ķērās pie darba un palīdzēja atbrīvot ceļu. Brāļi no Korinto galā ieradās, nošķiedušies ar dubļiem no galvas līdz kājām, bet laimīgi, jo bija atgādājuši savus ziedojumus.

Sargtorņa biedrības filiāle bija viens no centriem, kurā tika vākti palīdzības sūtījumi. Hilverto, filiāles darbinieks, kas piedalījās ziedojumu izplatīšanā, atceras: ”Tas bija kaut kas neticams! Ieradās tik daudz cilvēku ar automašīnām, ka bija nepieciešami brīvprātīgie strādnieki satiksmes regulēšanai laukumā, kur tika novietoti transporta līdzekļi, un uz ielas filiāles priekšā.” Tika ziedots apmēram 25 tonnas apģērba un 10 tonnas pārtikas. Lai sašķirotu visas drēbes un nosūtītu tās tālāk, 15 brīvprātīgajiem bija jāstrādā veselu nedēļu.

Mičs virzās gar Nikaragvu

Tā kā Miča ceļš veda diezgan tuvu Nikaragvas robežai, arī šajā valstī nolija spēcīgi lieti. Tika iznīcinātas tūkstošiem māju, un tika izskaloti ceļi. Netālu no Posoltegas pilsētas dubļu nogruvums apraka vairākus ciemus, nogalinot vairāk nekā 2000 iedzīvotāju.

Tiklīdz liecinieki Nikaragvā par to uzzināja, viņi sāka organizēt plašus glābšanas pasākumus. Brīvprātīgie uzņēmās grūtu un bīstamu uzdevumu doties uz katastrofas skartajām vietām un atrast savus brāļus. Uz Posoltegu izbrauca divas liecinieku komandas: viena no Leonas (pilsētas, kas atrodas uz dienvidiem no Posoltegas) un otra no Čičigalpas (pilsētas, kas atrodas no Posoltegas uz ziemeļiem). Katrs brālis paņēma līdzi smagu mugursomu ar pārtiku. Glābēji brāļus brīdināja, ka ceļš faktiski ir neizbraucams, taču brāļi no sava nodoma neatteicās.

Pirmdien, 2. novembrī, agri no rīta Leonas brāļi visas mantas salika pikapā un brauca tikmēr, kamēr nonāca līdz tiltam, ko bija sagrāvuši plūdi. Izkrāvuši automobili, brāļi sadalījās divās riteņbraucēju komandās, no kurām vienai bija jābrauc uz Posoltegu, bet otrai — uz applūdušo Telikas pilsētu. Pirms došanās ceļā brāļi pasacīja lūgšanu. ”Pēc lūgšanas,” stāsta viens no glābējiem, ”mēs izjutām spēka pieplūdumu.” Spēks viņiem bija vajadzīgs. Brāļiem bija jāšķērso plati grāvji, jāstumjas cauri dubļiem un pat jānes velosipēdi plecos. Bieži viņu ceļu aizšķērsoja nogāzušies koki. Turklāt nomācoši bija redzēt visapkārt cilvēku un dzīvnieku līķus.

Pārsteidzošā kārtā riteņbraucēji no Leonas un Čičigalpas Posoltegā ieradās gandrīz reizē. Nerio Lopess, kas bija atbraucēju vidū, atceras: ”Manam velosipēdam riepas bija tā nodilušas, ka likās — tās izturēs labi ja pāris kilometrus.” Taču riepas izturēja. Tās pārsprāga tikai atpakaļceļā. Interesanti, ka brāļi bija pirmie, kas šajā vietā bija atbraukuši sniegt palīdzību. Kāds prieks viņiem bija satikt vietējos brāļus un māsas! ”Es esmu dziļi pateicīga Jehovam un mūsu brāļiem par viņu atbalstu un palīdzību,” sacīja kāda māsa. ”Mēs nevarējām iedomāties, ka brāļi ieradīsies palīgā tik drīz.”

Tas bija pirmais brauciens uz plūdu skartajām pilsētām, kam sekoja vēl vairāki, turklāt daudzos gadījumos brāļi no visiem glābējiem ieradās paši pirmie. Larejnagas pilsētas iedzīvotāji kļuva par aculieciniekiem tam, kā viņu pilsētā ar velosipēdiem ieradās veseli 16 brāļi! Vietējos brāļus viņu gatavība palīdzēt aizkustināja līdz asarām. Dažkārt riteņbraucējiem uz savām mugurām bija jāpārvadā vairāk nekā 20 kilogramu smagas nastas. Divi brāļi uz Elgvajavo pilsētu aizveda pat vairāk nekā 100 kilogramus pārtikas! Braucot ar savu līdz pēdējai iespējai nokrauto velosipēdu, kāds brālis guva stiprinājumu, pārdomājot Bībeles pantu no Jesajas 40:29: ”[Jehova] nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.”

Liecinieki no Tonalas pilsētas aizsūtīja vēstnesi, lai paziņotu atbildīgajiem brāļiem, ka viņu pārtikas krājumi ir tikpat kā izsīkuši. Kad vēstnesis ar savu ziņu ieradās, viņam pateica, ka palīdzības sūtījumi ir jau ceļā uz Tonalu! Atgriezies mājās, brālis ieraudzīja, ka pārtika jau gaida viņu. Marlons Čavarrija, kas palīdzēja nogādāt sūtījumus uz vairākām vietām applūdušās Činandegas tuvumā, atceras: ”Kādā pilsētā dzīvoja 44 liecinieku ģimenes, bet labumu no palīdzības sūtījumiem saņēma 80 ģimenes, jo brāļi dalījās pārtikā ar citiem.”

Par Jehovas liecinieku organizētajiem glābšanas pasākumiem uzzināja arī varas pārstāvji. Vamblanas pilsētas mērs uzrakstīja lieciniekiem vēstuli, kurā bija sacīts: ”Mēs rakstām, lai apvaicātos, vai nav iespējams no jums saņemt kādu palīdzību.. Mēs redzam, kā jūs esat palīdzējuši saviem brāļiem un māsām šeit, Vamblanā, un gribētu uzzināt, vai nevarat kaut ko darīt arī mūsu labā.” Jehovas liecinieki atsaucās uz šo lūgumu un aizsūtīja pārtiku, medikamentus un drēbes.

Postījumi Gvatemalā

Tiklīdz Mičs bija pametis Hondurasu un Salvadoru, tas iebrāzās Gvatemalā. Kādu liecinieci, vārdā Sara Agustina, kas dzīvo uz dienvidiem no Gvatemalas pilsētas, atmodināja spēcīga ūdeņu krākšana. Grava, kurā viņa dzīvoja, bija pārvērtusies straujā upē. Parasti viņa bija klauvējusi pie kaimiņu durvīm, lai runātu ar viņiem par Bībeles patiesību. Tagad Sara skrēja no durvīm pie durvīm, izmisīgi cenzdamās viņus pamodināt. Mazliet vēlāk no kalna sāka gāzties dubļu lavīna, aprokot daudzu kaimiņu mājas. Paņēmusi lāpstu, Sara gāja palīgā glābējiem un izraka no dubļiem septiņus mazus bērnus. Sara pēc profesijas ir vecmāte, un vienam no izraktajiem bērniem viņa savulaik bija palīdzējusi nākt pasaulē. Diemžēl kāda pusaugu meitene, vārdā Vilma, jau bija mirusi. Sara nesen viņai bija atstājusi bībelisku literatūru.

Kaut arī Miča spēks bija ievērojami mazinājies, ilgstošais lietus nodarīja lielus postījumus labībai, tiltiem un mājām. Uz Gvatemalas Jehovas liecinieku filiāles biroju lielā daudzumā tika nosūtīts viss, kas cietušajiem varētu būt nepieciešams, un tika nolemts, ka daļa šo palīdzības sūtījumu jānogādā Hondurasas brāļiem. Tā kā daudzi tilti bija sagrauti un lidosta applūdusi, palīdzība bija jāsūta pa ūdens ceļiem. Frede Brūns no filiāles biroja stāsta: ”Mēs noīrējām astoņus metrus garu stiklplasta laivu un, iekrāvuši tajā apmēram tonnu medikamentu un pārtikas, devāmies ceļā. Pēc mokoša brauciena pa vētraino jūru mēs sasniedzām Omoas ostu, izmirkuši līdz ādai.”

Miča sekas

Nonācis līdz Meksikas dienvidaustrumiem, Mičs bija jau gatavs norimt. Tad, it kā saņēmis pēdējos spēkus, tas vēl pagriezās uz ziemeļaustrumiem un sasniedza Floridas dienvidu daļu (ASV), taču tā spēki bija galā. Atgriezies Atlantijas okeānā, tas īsā laikā aprima pavisam. 5. novembrī visas tropiskās vētras briesmas bija garām.

Daži speciālisti Miču ir nosaukuši par ”postošāko viesuļvētru, kāda ir izcēlusies ziemeļu puslodē pēdējo divu gadsimtu laikā”. Kopējais bojāgājušo skaits varētu sasniegt 11 000, un tūkstošiem cilvēku joprojām tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem. Vairāk nekā trim miljoniem cilvēku mājas ir vai nu ļoti sliktā stāvoklī, vai sagrautas pavisam. Hondurasas prezidents Karloss Floress Fakuse sacīja: ”Mēs zaudējām visu, ko pakāpeniski bijām cēluši 50 gadu garumā.”

Miča dēļ daudzi Jehovas liecinieki palika bez pajumtes. Diemžēl daudzos gadījumos pēc viesuļvētras nebija palicis pat zemes gabals, uz kura māja bija atradusies. Taču Jehovas liecinieki palīdzēja daudziem cietušajiem atjaunot viņu mājas vai uzcelt tās no jauna.

Tādas briesmīgas dabas katastrofas kā viesuļvētra Mičs ir skarbs atgādinājums, ka mēs dzīvojam ’grūtos laikos’. (2. Timotejam 3:1—5.) Pilnībā pasargāti no šādām dabas katastrofām mēs būsim tikai tad, kad pār mūsu planētu sāks valdīt Dieva Valstība. (Mateja 6:9, 10; Atklāsmes 21:3, 4.) Taču Jehovas liecinieki ir pateicīgi, ka neviens no viņu brāļiem viesuļvētras laikā neaizgāja bojā.b Daudzi izvairījās no briesmām tāpēc, ka vietējās draudzes bija labi organizētas un brāļi paklausīja vietējās varas instrukcijām par evakuāciju.

Zemēs, ko skāra viesuļvētra Mičs, pēdējo mēnešu laikā Jehovas liecinieki ir daudz pūlējušies, lai visā pilnībā atjaunotu savu garīgo darbību. Piemēram, Salvadorā brāļi rūpējās par to, lai cilvēki, kas bija pārcietuši viesuļvētru, varētu ierasties uz kopsanāksmi, kas notika tikai dažas dienas pēc tam, kad šo valsti bija šķērsojis Mičs. Tika noīrēti autobusi un sagādātas naktsmājas. Kopsanāksmi varēja apmeklēt pat brāļi, kas bija slimi, jo bija nodrošināta medicīniskā palīdzība. Kopsanāksme noritēja sekmīgi. To apmeklēja 46 855 cilvēki — daudz vairāk, nekā bija domāts. ”Pārdzīvotais mūs bija ļoti nomācis,” atzīst Hosē Rivera, brālis no Salvadoras, kurš viesuļvētrā zaudēja savas mājas un uzņēmumu, ”bet, kad devāmies prom no kopsanāksmes, mēs sevī jutām jaunus spēkus, jo bijām izjutuši brāļu viesmīlību.” Kā liecina ziņojumi, Jehovas liecinieku sapulču apmeklētāju skaits šajās zemēs ir ievērojami pieaudzis. Tā ir noticis tāpēc, ka cilvēki redzēja mūsu centienus palīdzēt vētras upuriem.

Taču visdziļāk šie glābšanas pasākumi, šķiet, ietekmēja pašus lieciniekus. Karloss, kas izglābās plūdu laikā Hondurasā, saka: ”Kaut ko tādu es nekad nebiju pieredzējis. Es izjutu brāļu mīlestību un sirsnību vēl nebijušā mērā.” Viesuļvētras Mičs nodarītie postījumi kādu dienu tiks aizmirsti, bet mīlestība, kādu parādīja Jehovas liecinieki, no kuriem daudzi riskēja ar savu dzīvību, lai palīdzētu brāļiem, netiks aizmirsta nekad.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 19. lpp.]

Palīdzību sniedz liecinieki no kaimiņu valstīm

KAD sinoptiķi paziņoja, ka viesuļvētra Mičs var šķērsot Belizu, iedzīvotāji tam pienācīgi sagatavojās. Valdība pavēlēja visiem, kas dzīvo piekrastē un citās zemās vietās, evakuēties, tāpēc Jehovas liecinieki pārcēlās uz valsts galvaspilsētu Belmopanu, kas atrodas apmēram 80 kilometru no jūras krasta, un citām pilsētām, kas atrodas augstākās vietās.

Laimīgā kārtā Beliza nekļuva par Miča upuri. Bet, kad brāļi Belizā uzzināja par Hondurasas, Nikaragvas un Gvatemalas brāļu smago stāvokli, viņi ziedoja pārtiku, drēbes, tīru dzeramo ūdeni un naudu.

Līdzīgi rīkojās arī brāļi no citām kaimiņu valstīm. Liecinieki no Kostarikas nosūtīja četrus milzīgus konteinerus ar pārtiku, drēbēm un medikamentiem. Brāļi Panamā izveidoja četrus centrus, kuros tika vākti, šķiroti un sapakoti piegādātie ziedojumi. Jau pēc dažām dienām savāktās palīdzības apjoms bija vairāk nekā 20 000 kilogramu. Kāds vīrietis, kas nav Jehovas liecinieks, sacīja: ”Līdz šim es biju domājis, ka vislabāk palīdzību organizē armijas vienības. Tagad es redzu, ka pirmo vietu ieņem Jehovas liecinieki.” Liecinieki šo vīrieti tagad regulāri apmeklē un runā ar viņu par Bībeles patiesību.

Kāds brālis, kas strādā transporta uzņēmumā, bija sagādājis puspiekabi un sarunājis šoferi, kurš pats nav liecinieks, lai tas nogādātu palīdzības sūtījumus uz Nikaragvu. Uz Panamas un Kostarikas robežas abu valstu muitnieki bez parastajām formalitātēm deva šoferim atļauju braukt tālāk. Kāda degvielas uzpildes stacija ziedoja tik daudz degvielas, ka varēja piepildīt automašīnas abas tvertnes un degvielas pietika visam ceļam. Arī uz Nikaragvas robežas muitas ierēdņi nepārbaudīja kravas saturu. ”Ja tas nāk no Jehovas lieciniekiem, mums nav vajadzības pārbaudīt,” viņi sacīja. ”Ar lieciniekiem mums nekad nav bijis nekādu problēmu.”

Sasniegt Hondurasu pa zemes ceļiem diemžēl nebija iespējams. Tad kāda māsa, kas strādā Hondurasas vēstniecībā, ar šīs vēstniecības starpniecību nokārtoja, ka palīdzības sūtījumi tika aizvesti ar lidmašīnu, turklāt bez maksas! Tā tika nosūtīti vairāk nekā 10 000 kilogramu materiālas palīdzības.

Interesanti, ka vairākus cilvēkus, kas nav Jehovas liecinieki, spēcīgi ietekmēja liecinieku centieni palīdzēt viesuļvētras upuriem. Vairāki uzņēmumi ziedoja kartona kastes, līmlentes un plastikāta iepakojumus. Citi ziedoja naudu un pārdeva preces ar atlaidēm. Uz Panamas lidostas darbiniekiem īpaši dziļu iespaidu atstāja tas, ka vairāk nekā 20 brīvprātīgo no liecinieku vidus viņiem palīdzēja iekraut uz Hondurasu nogādājamos palīdzības sūtījumus. Nākamajā dienā vairāki lidostas darbinieku pārstāvji ieradās pie lieciniekiem un atnesa ziedojumus.

[Papildmateriāls 20. lpp.]

Palīdzība Meksikā

MEKSIKĀ Miča nodarītie postījumi nebija lieli. Bet tikai dažas nedēļas pirms tam, kad šī nāvējošā dabas stihija uzbruka Centrālamerikai, Čjapasu, vienu no Meksikas štatiem, piemeklēja milzīgi plūdi. Tie skāra aptuveni 350 apdzīvotas vietas. Bija applūdušas pat veselas pilsētas.

Protams, Jehovas lieciniekiem, kas dzīvoja šajos rajonos, plūdi nodarīja daudz ļauna. Taču, ja draudžu vecākie nebūtu operatīvi rīkojušies, dabas stihijas nodarītais ļaunums būtu bijis daudz lielāks. Piemēram, kādā nelielā pilsētiņā vecākie apmeklēja visus draudzes locekļus un brīdināja viņus, lai, gadījumā ja lietus nemitēsies, viņi nepaliek savās mājās, bet meklē patvērumu Valstības zālē. Bija pamats domāt, ka Valstības zāle ir drošākā celtne šajā pilsētā. Rītausmā pilsētu sasniedza divu pārplūdušu upju ūdeņi. Liecinieki — un arī vairāki no viņu kaimiņiem — paglābās uz Valstības zāles jumta. Neviens no lieciniekiem neaizgāja bojā.

Tomēr apmēram 1000 lieciniekiem bija jāpārceļas uz varas iestāžu ierīkotajām patvertnēm. Plūdi bija iznīcinājuši 156 liecinieku mājas, un 24 mājām bija nepieciešams remonts. Bija sagrautas arī septiņas Valstības zāles.

Lai nodrošinātu Jehovas lieciniekus un viņu kaimiņus ar visu nepieciešamo, tika izveidotas sešas palīdzības komitejas. Cietušajiem ātri tika nogādāta pārtika, drēbes, segas un citas vajadzīgās lietas. Saņēmuši informāciju par sniegto palīdzību, vietējās varas pārstāvji atzina: ”Pat armijas vienības to nebūtu izdarījušas tik ātri.”

Jehovas liecinieki gadu gaitā ir iemantojuši godīgu cilvēku reputāciju, un tas bieži nāk viņiem par labu. Piemēram, kad kāda cilvēku grupa griezās pie vietējās varas pārstāvjiem ar lūgumu palīdzēt, viņiem pavaicāja, vai viņu dzīvesvietā nav kāds Jehovas liecinieks. Kad viņi atbildēja apstiprinoši, varas pārstāvji sacīja: ”Atsūtiet vienu no lieciniekiem pie mums, un mēs viņam izsniegsim nepieciešamās lietas.”

Kāds vietējās draudzes vecākais rakstīja: ”Kaut arī bija notikusi dabas katastrofa, brāļi saglabāja pozitīvu attieksmi. Riskējot ar savu dzīvību, daudzi brāļi no citām vietām mums palīdzēja un mūs stiprināja, sagādājot pārtiku un bībeliskas publikācijas. Mums ir ļoti daudz, par ko pateikties Jehovam.”

[Karte/Attēls 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Meksika

Gvatemala

Salvadora

Beliza

Hondurasa

Nikaragva

Kostarika

[Attēls 15. lpp.]

HONDURASA

◼ Gvaserikes upe

[Attēli 16. lpp.]

SALVADORA

◼ Čilangeras galvenā iela

◼ Izglābtie Hosē Lemuss un viņa meitas pie Valstības zāles

◼ Hosē Santoss Ernandess pie savas mājas drupām

[Attēli 17. lpp.]

NIKARAGVA

◼ Pirmā riteņbraucēju komanda, kas devās uz Teliku

◼ Liecinieki Elgvajavo pilsētā ir priecīgi par saņemtajiem saiņiem ar pārtiku

[Attēli 18. lpp.]

NIKARAGVA

◼ Pirmā no brīvprātīgo strādnieku atjaunotajām mājām

◼ Liecinieki no vietējām draudzēm palīdzēja sapakot pārtiku

[Attēls 18. lpp.]

GVATEMALA

◼ Sara, kas izraka no dubļiem septiņus bērnus