Trubadūri ne tikai mīlestības dziesminieki

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FRANCIJĀ

TRUBADŪRI un klejojošie menestreli — ar ko jums saistās šie vārdi? Varbūt ar dziesmām, kurās apdziedāta kurtuāzā mīlestība un bruņnieciski tikumi. Ja tā ir, jūs neesat kļūdījies, tomēr trubadūri bija kaut kas vairāk nekā tikai mīlestības dziesminieki. Kaut gan viņi, iespējams, vislabāk ir pazīstami tieši ar savām canso d’amor jeb mīlas dziesmām un tāpēc visbiežāk tiek attēloti ar lautu rokā dziedam serenādi kādai dāmai, taču mīlestība nebija vienīgais, kas viņus interesēja. Trubadūri bija cieši saistīti ar sava laikmeta sociālo, politisko un reliģisko dzīvi.

Trubadūru māksla plauka 12. un 13. gadsimtā visā tagadējās Dienvidfrancijas teritorijā. Tie bija dzejnieki dziesminieki, kas rakstīja savus sacerējumus visizsmalcinātākajā no tolaik pastāvošajām romāņu valodām. Šo valodu sauca par langue d’oca — tā bija tautas valoda, kurā runāja gandrīz visā Francijas teritorijā uz dienvidiem no Luāras upes, kā arī blakus esošajos Itālijas un Spānijas apvidos.

Par vārda ”trubadūrs” izcelsmi ir daudz debatēts, bet, domājams, tas ir atvasināts no provansiešu verba trobar, kas nozīmē ’sacerēt, izgudrot, atrast’. Tātad trubadūri — tie bija cilvēki, kuri spēja atrast īsto vārdu vai atskaņu, kas iederētos viņu elegantajā dzejā. Trubadūru vārsmām tika sacerētas melodijas, un tās kļuva par dziesmām. Ceļodami no pilsētas uz pilsētu, bieži vien kopā ar profesionāliem menestreliem, ko dēvēja par žonglieriem, trubadūri dziedāja savas dziesmas arfas, fīdeles, flautas, lautas vai ģitāras pavadījumā. Vienalga, vai izpriecas tika rīkotas augstmaņu pilīs vai tirgus laukumos, vai tie bija turnīri, izstādes vai svētki — nevienas organizētas svinības parasti neiztika bez muzikāla priekšnesuma.

Dažāda izcelsme

Trubadūri nāca no dažādiem slāņiem. Viņu vidū bija gan dižciltīgu ģimeņu atvases un pat daži karaļi, gan zemākas izcelsmes ļaudis, kam bija izdevies izvirzīties un kļūt par trubadūriem. Daži trubadūri sasniedza ievērojamu sabiedrisko stāvokli. Daudzi no viņiem bija ieguvuši ļoti labu izglītību, un viņi veica tālus ceļojumus. Visi trubadūri bija cītīgi apguvuši galantas uzvedības noteikumus, pieklājības etiķeti, kā arī dzejas un mūzikas mākslu. Kā sacīts kādā grāmatā, no laba trubadūra tika prasīts, lai viņš ”precīzi zinātu visus jaunumus, prastu atkārtot visas ievērības cienīgās universitāšu tēzes, būtu labi informēts par galma skandāliem, ..spētu improvizējot sacerēt vārsmas kādam kungam vai dāmai un spēlētu vismaz divus no mūzikas instrumentiem, kas tajā brīdī bija populāri galmā”.

Tirdzniecības attīstība 12. gadsimtā atnesa Francijas dienvidu apgabaliem lielu bagātību. Pieaugot labklājībai, iedzīvotājiem parādījās vairāk brīvā laika, uzplauka izglītība, veidojās izkopta gaume mākslas jomā un attīstījās tieksme pēc elegantas dzīves. Langdokas un Provansas augstdzimušie kungi un dāmas bija visdedzīgākie trubadūru patroni. Dzejnieki tika augstu cienīti, un viņiem bija liela ietekme uz aristokrātijas gaumi, modi un manierēm. Viņi lika pamatus Eiropas sarīkojumu dejām. Bet, kā sacīts The New Encyclopædia Britannica, viņu ”lielākais sasniegums bija tas, ka viņi radīja ap galma lēdijām tādu izsmalcinātības un galantuma auru, kāda vēl nekad nebija pieredzēta”.

Cieņa pret sievietēm

Kad vīrietis atver sievietei durvis, palīdz viņai uzvilkt mēteli vai rīkojas saskaņā ar kādu no daudzajiem uz principu ”dāmām priekšroka” balstītajiem pieklājības likumiem, kas jau gadsimtiem ilgi tiek ievēroti Rietumeiropā, viņš turpina tradīcijas, ko, visticamāk, ir aizsākuši trubadūri.

Viduslaiku sabiedrības attieksmi pret sievietēm dziļi ietekmēja baznīca, kas mācīja, ka sieviete ir atbildīga par cilvēka grēkā krišanu un izraidīšanu no paradīzes. Sieviete tika uzskatīta par kārdinātāju, Velna ieroci, nepieciešamu ļaunumu. Bija izplatīts viedoklis, ka laulība pazemina cilvēku. Baznīcas likumi, kas atļāva sist sievu un šķirties no tās, sekmēja sievietes pazemošanu un apspiestību. Gandrīz visos aspektos sievietes tika uzskatītas par zemākām nekā vīrieši. Bet, uzplaukstot trubadūru mākslai, vīriešu prāti sāka mainīties.

Pirmais zināmais trubadūrs bija Akvitānijas hercogs Gijoms IX. Viņa dzejā pirmo reizi parādījās tie elementi, kas raksturo trubadūru īpašo mīlestības koncepciju, kura ieguva apzīmējumu ”kurtuāzā mīlestība”. Paši provansiešu dzejnieki to sauca par verai’amors (īsto mīlestību) vai fin’amors (smalko mīlestību). Šajā koncepcijā radikāli jauns bija tas, ka sieviete vairs netika uzskatīta par būtni, kas visādā ziņā ir mazvērtīgāka par vīriešiem.

Trubadūru lirikā sievietei tika izrādīta liela cieņa, gods un bijība. Sieviete kļuva par cēlu tikumu iemiesojumu. Daļā dziesmu izskanēja žēlabas par daiļās dāmas vēso vienaldzību pret dziedoni, kas viņu apjūsmo. Trubadūra mīlestībai bija jāpaliek šķīstai — vismaz teorētiski. Viņa galvenais mērķis bija nevis lēdijas iekarošana, bet gan tikumiskā attīrīšanās, uz ko viņu mudināja mīlestība pret lēdiju. Lai dzejnieks būtu savas apjūsmotās dāmas cienīgs, viņam bija jāattīsta pazemība, savaldība, pacietība, uzticība un visas tās cēlās īpašības, kas piemita viņai. Saskaņā ar šiem priekšstatiem, pat visraupjākais vīrietis mīlestības ietekmē varēja pārveidoties.

Trubadūri uzskatīja, ka kurtuāzā mīlestība ir sociālas un morālas pilnveides ierosinātāja, ka galanta rīcība un cildeni darbi sākas ar mīlestību. Šai idejai attīstoties, tā kļuva par pamatu veselam uzvedības kodeksam, ko ar laiku pārņēma arī vienkāršie ļaudis. Ieviesās jaunas paražas, kas atšķīrās no feodālās sabiedrības rupjajiem un brutālajiem ieradumiem. Tagad sievietes gaidīja no saviem vīriešiem pašaizliedzību, iejūtību un laipnību — viņiem bija jābūt džentlmeņiem.

Drīz vien liela daļa Eiropas aizrāvās ar trubadūru mākslu. Spānijā un Portugālē dzejnieki ķērās pie trubadūru apdziedātajām tēmām. Ziemeļfrancijā bija savi truvēri, Vācijā — minnezengeri, Itālijā — trovatori. Sakausējot kurtuāzās mīlestības tēmu ar bruņniecības ideāliem, trubadūri iedibināja jaunu literatūras žanru, kas pazīstams kā bruņinieku romānsb. Piemēram, truvērs Kretjēns de Truā, apvienodams šo mīlestības ideālu ar Britānijas ķeltu leģendām, iemiesoja stāstos par karali Arturu un Apaļā galda bruņiniekiem tādas vērtības kā cēlsirdība un gatavība aizstāvēt vājos.

Sociālā ietekme

Kaut gan lielākajā daļā trubadūru dziesmu bija apdziedāti galantās mīlestības tikumi, viņi sacerēja arī tādas dziesmas, kurās bija skarti laikmeta sociālie un politiskie jautājumi. Grāmatas La vielle et l’épée (”Fīdele un zobens”) autors Martēns Orels raksta, ka trubadūri ”aktīvi iesaistījās cīņās, kas sašķēla viņu laikabiedrus, un ar saviem sacerējumiem pat veicināja vienas vai otras puses sekmes”.

Atzīmējot trubadūru īpašo stāvokli viduslaiku sabiedrībā, Robērs Sabatjē izsakās: ”Nekad agrāk dzejnieki vēl nebija tik ļoti cienīti, nekad agrāk nevienam nebija bijusi tik liela runas brīvība. Viņi gan cildināja, gan nopēla, viņi padarīja sevi par tautas balsi, viņi ietekmēja politiskos lēmumus un kļuva par jaunu ideju paudējiem.” (La Poésie du Moyen Age [”Viduslaiku lirika”].)

Jaunāko ziņu izplatītāji

Ilgu laiku pirms tam, kad tika izgudrota iespiedmašīna, jaunākās ziņas izplatījās ar trubadūru un citu klejojošo dziesminieku starpniecību. Viduslaiku menestreli ceļoja no vienas zemes uz otru. Viesodamies Eiropas galmos — no Kipras līdz Skotijai un no Portugāles līdz Austrumeiropai —, viņi uzzināja jaunumus un apmainījās nostāstiem un dziesmām. Tauta uztvēra trubadūru dziesmu viegli iegaumējamās melodijas, kas ceļoja no mutes mutē, no žongliera pie žongliera, un tās spēcīgi ietekmēja sabiedrības viedokli un bieži vien pamudināja cilvēkus aizstāvēt kādu noteiktu kustību vai ideju.

Vienu no daudzajiem trubadūru dziesmu žanriem sauc par sirventu — burtiski tas nozīmē ”kalpa dziesma”. Dažās sirventās bija atmaskots valdnieku netaisnīgums. Citās tika slavināti varoņdarbi, pašaizliedzība, cēlsirdība un žēlastība un nosodīta barbariska cietsirdība, gļēvulība, liekulība un savtīgums. Sirventas, kas tapušas 13. gadsimta sākumā, sniedz vēsturniekiem ieskatu politiskajā un reliģiskajā gaisotnē, kas valdīja Langdokā vētrainu pārmaiņu laikā.

Baznīcas kritika

Neveiksmīgie krusta kari daudzos bija pamodinājuši šaubas par katoļu baznīcas garīgo un laicīgo varu. Garīdznieki apgalvoja, ka viņi pārstāv Kristu, bet ar saviem darbiem viņi nepavisam nelīdzinājās Kristum. Garīdzniecības liekulība, alkatība un pagrimums nevienam nebija nekāds noslēpums. Nemitīgi tiekdamies pēc lielākas bagātības un politiskās varas, baznīcas bīskapi un priesteri izdabāja bagātniekiem. Viņu nevērība pret trūcīgo un vidējo slāņu garīgajām vajadzībām neizbēgami veicināja tādu uzskatu attīstību, kas nesaskanēja ar baznīcas viedokli.

Langdokā daudzi vidusslāņa pārstāvji, kā arī liela daļa augstmaņu bija ieguvuši labu izglītību. Kā raksta vēsturnieks H. Trevors-Ropers, izglītotākie laji ievēroja, ka 12. gadsimta baznīca ”krasi atšķiras no senajiem paraugiem, kam tā it kā seko”. Viņš piebilst, ka daudzi sāka domāt: ”Vēl atšķirīgāka [no 12. gadsimta baznīcas] ..bija baznīca pirms Konstantīna, kad tā vēl nebija kļuvusi par valsts institūtu, apustuļu baznīca, ..kas piedzīvoja vajāšanas: baznīca bez pāvesta, bez feodālajiem bīskapiem, bez lielajiem dāvinājumiem, bez pagāniskām doktrīnām, bez jauniem noteikumiem, kuru mērķis ir vairot tās bagātību un varu!”

Langdoka bija zeme, kur valdīja iecietība. Tulūzas grāfi un citi dienvidu apgabalu valdnieki pieļāva reliģisku brīvību. Valdensic bija pārtulkojuši Bībeli provansiešu valodā un pa divi dedzīgi sludināja visā apkaimē. Arī katari (saukti arī par albiģiešiem) izplatīja savas mācības un ieguva daudz piekritēju dižciltīgo vidū.

Daudzās trubadūru sirventās atspoguļojās ļaužu neapmierinātība ar katoļu garīdzniecību, kā arī viņu necieņa un nepatika pret to. Kādā no Gija de Kavaijona dziesmām garīdzniecībai izteikts nosodījums, ka tā ”pametusi savu galveno uzdevumu” pasaulīgu interešu dēļ. Trubadūru dzejā izsmietas elles ugunis, krusts, grēksūdze un ”svētais ūdens”. Viņi zobojās par indulgencēm un relikvijām un dzēlīgi kritizēja netikumīgos priesterus un pērkamos bīskapus, saukdami tos par ”nodevējiem, meļiem un liekuļiem”.

Baznīcas cīņa pret brīvību

Taču Romas katoļu baznīca uzskatīja, ka tā ir augstāka par visām impērijām un karaļvalstīm. Lai izplatītu savu varu, baznīca ķērās pie bruņota spēka. Pāvests Inocents III piesolīja visas Langdokas bagātības tam karaspēkam, kas spēs sakaut Francijas dienvidu augstmaņus un iznīdēt tur visas reliģiskās kustības, kas nepiekrīt baznīcas uzskatiem. Ar to sākās viens no asiņainākajiem moku un slepkavību periodiem Francijas vēsturē. Tas tika nosaukts par krusta karu pret albiģiešiem (1209—1229).d

Trubadūri šo karu dēvēja par viltus krusta karu. Savās dziesmās viņi izteica sašutumu par baznīcas nežēlīgo izturēšanos pret cilvēkiem, kas nepiekrita baznīcas uzskatiem, kā arī par pāvesta solījumu piešķirt franču ķeceru nogalinātājiem tādas pašas grēku atlaides kā tiem, kas nogalināja par neticīgajiem uzskatītos musulmaņus. Albiģiešu krusta kara laikā un turpmākajos gados, kad darbojās inkvizīcija, baznīca sarausa lielas bagātības. Daudzām ģimenēm tika atņemtas mantošanas tiesības, viņu zeme un mājas tika konfiscētas.

Lielākā daļa trubadūru, kas tika apsūdzēti ķecerībā — tika apgalvots, ka viņi pieder pie katariem —, bēga uz citām zemēm, kur nedraudēja tik lielas briesmas. Šis krusta karš iezīmēja provansiešu kultūras galu: pagātnē aizgāja tās dzīvesveids un lirika. Inkvizīcija aizliedza ne tikai dziedāt, bet pat dungot trubadūru dziesmas. Bet trubadūru atstātais mantojums neaizgāja bojā. Viņu antiklerikālās dziesmas radīja sabiedrībā noskaņojumu, kas vēlāk pārauga reformācijas kustībā. Patiesi, trubadūrus ir vērts atcerēties ne tikai mīlas dziesmu dēļ.

[Zemsvītras piezīmes]

[Norādes par attēlu autortiesībām 18. lpp.]

Printer’s Ornaments/by Carol Belanger Grafton/Dover Publications, Inc.

Bibliothèque Nationale, Paris

[Attēls 19. lpp.]

Miniatūra no 12. gadsimta manuskripta

[Norāde par autortiesībām]

Bibliothèque Nationale, Paris