Mēness kalni
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KENIJĀ
BAUMAS klīda jau gadsimtiem ilgi: kaut kur Centrālajā Āfrikā esot sniegoti kalni — vieta, kur atrodoties īstā Nīlas izteka. Bet doma par sniegu ekvatoriālajā Āfrikā šķita neticama. Tomēr mūsu ēras otrā gadsimta sākumā sengrieķu ģeogrāfs Ptolemajs bija izteicis pieņēmumu, ka tādi kalni pastāv, un nosaucis tos par Lunae Montes — Mēness kalniema.
Daudzus gadsimtus visi pūliņi atklāt šos kalnus bija veltīgi. Bet tad, 19. gadsimta beigās, ceļotājs Henrijs Stenlijs, slavenais doktora Deivida Livingstona atradējs, kļuva par liecinieku nejaušam notikumam. Mākoņu sega, kas bija noslēpusi kalnu grēdu agrāko pētnieku acīm, uz īsu brīdi izklīda, un Stenlijs ieraudzīja pārsteidzošu ainu — sniegiem klātas kalnu galotnes. Viņš bija atradis Mēness kalnus. Bet viņš nosauca tos vārdā, ko tolaik lietoja vietējie iedzīvotāji: Ruvenzori, kas nozīmē ’lietus taisītājs’.
Mūsdienās tiek atzīts, ka Ruvenzori kalniem ir pavisam niecīga nozīme Nīlas apgādāšanā ar ūdeni. Tomēr daudzi tos joprojām mēdz dēvēt par Mēness kalniem. Un, kaut gan šo apvidu ir apmeklējušas daudzas zinātniskas ekspedīcijas, majestātiskā kalnu grēda vēl aizvien tinas noslēpumainības plīvurā. Ap 130 kilometru garā un 50 kilometru platā Ruvenzori grēda atrodas nedaudz uz ziemeļiem no ekvatora un veido dabisku robežu starp Ugandu un Kongo Demokrātisko Republiku.
Atšķirībā no vairākuma Austrumāfrikas kalnu, kam ir vulkāniska izcelsme, Ruvenzori grēda ir gigantisks zemes garozas gabals, kas pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem pacēlies augšup milzīga tektoniskā spiediena ietekmē. Kaut gan Ruvenzori sasniedz pat 5109 metru augstumu, novērotājiem tos reti izdodas pamanīt. Lielākoties kalni slēpjas miglas un mākoņu aizsegā.
Kā liek noprast jau pats grēdas nosaukums, lietu un sniegu Ruvenzori saņem pārbagātīgi: ”sausais” gadalaiks te ir tikai mazliet sausāks nekā lietus sezona. Tāpēc staigāt pa šiem kalniem ir bīstami: dažviet dubļos var iegrimt līdz pat viduklim! Spēcīgās lietusgāzes ir izveidojušas daudz mazu, gleznainu ezeriņu, kas apgādā ar valgmi neparasti bagāto augu valsti kalnu nogāzēs. Ruvenzori grēdā ir sastopami dažādi neparasti augi, un daži no tiem šeit izaug milzīgi lieli.
Piemēram, lobēlijas, kas līdzinās gigantiskiem, spalvainiem pirkstiem, citās vietās parasti neizaug garākas par 30 centimetriem, bet Ruvenzori tās var sasniegt pat 6 metru garumu. Milzu krustaines izskatās kā pamatīgas kāpostgalvas, kas iekārtojušās zarotu stumbru galos. Šeit var ieraudzīt arī 12 metrus augstas, ķērpjiem apaugušas kokveida ērikas. Valdzinošo ainavu papildina ziedi visās iespējamās krāsās un brīnišķīgas smaržas. Krāšņa un daudzveidīga ir arī putnu valsts, un putnu vidū ir arī tādi, kas sastopami tikai Ruvenzori. Zemākajās nogāzēs mājo ziloņi, šimpanzes, krūmāju antilopes, leopardi un kolobusi.
Apbrīnojams skats
Tiem, kas kāpj augšup pa kalnu takām, vispirms jāiziet cauri tropiskajam lietusmežam un vairākas reizes jāšķērso Budžuku upe. Kad kalnā kāpēji ir sasnieguši 3000 metru augstumu, viņi var palūkoties atpakaļ un viņu acīm atklāsies skats lejup uz Austrumāfrikas lūzumzonu — patiešām neaizmirstama aina!
Augstāk kalnos atrodas apakšējais Bigo purvs, noaudzis zāles puduriem un kokveida ērikām. Dubļi vietām sniedzas līdz ceļiem. Tālāk seko stāvs kāpiens uz augšējo Bigo purvu un Budžuku ezeru, kas atrodas Budžuku ielejā, un no ielejas augšgala apmēram 4000 metru augstumā paveras apbrīnojams skats uz Beikera, Luidži di Savoja, Stenlija un Spīka kalniem — Ruvenzori grēdas ievērojamākajām virsotnēm.
Vēl augstāk atrodas Elenas šļūdonis. Lai tiktu augšā pa ledāju, zābakiem jāpiestiprina dzelkšņi un jāliek lietā leduscirtnis un virve. Pēc tam jāšķērso Stenlija plato, kāpjot Stenlija kalnā, lai sasniegtu Margeritas smaili — Ruvenzori kalnu masīva augstāko virsotni. Raugoties lejup no šiem augstumiem, skatienam atklājas elpu aizraujoša panorāma: kalni un ielejas, meži, upes, strauti un ezeri.
Bet šī kalnu grēda vēl nekādā ziņā nav uzvarēta. Ruvenzori vēl tikai sāk atklāt savus noslēpumus. Vēl aizvien ir daudz nenoskaidrotu jautājumu par Ruvenzori ģeoloģiskajām īpatnībām, faunu un floru. Kalnu masīvs joprojām glabā noslēpumus, ko pilnībā zina vienīgi tā gudrais un visvarenais Radītājs. Jā, viņš patiešām ir tas, ”kam pieder arī kalnu galotnes”. (Psalms 95:4.)
[Zemsvītras piezīme]
a Emīla Ludviga grāmatā The Nile (”Nīla”) stāstīts, ka senatnē vietējie iedzīvotāji nav varējuši atrast izskaidrojumu sniegam kalnu galotnēs. Tāpēc viņi ticējuši, ka šie ”kalni ir novilkuši pie sevis lejā mēness gaismu”.
[Attēli 16., 17. lpp.]
1. Ruvenzori parasti slēpjas aiz biezas mākoņu segas
2. ”Lietus taisītāja” spēcīgās lietusgāzes apgādā ar mitrumu sūnām klātās nogāzes
3. Takas malas slīgst ziedos, un gaiss ir piesātināts smaržām