Trausls, bet drosmīgs ceļotājs
NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA KANĀDĀ
Gleznotāji tos glezno, un dzejnieki raksta par tiem dzejoļus. Visdažādākās to pasugas dzīvo mitrajos tropu mežos. Daudzi mīt mežainos apvidos, laukos un prēriju plašumos. Dažus no tiem nebiedē aukstums kalnu galotnēs, savukārt citi iztur pat tuksnešu svelmi. Mēdz teikt, ka tie ir vieni no visskaistākajiem kukaiņiem.
BEZ šaubām, tu pazīsti šo glezno, graciozo radību — tauriņu. Bet ir kāda tauriņu suga, kas izpelnījusies pasaules slavu ar saviem pārsteidzoši varonīgajiem ceļojumiem. Šis trauslais, bet drosmīgais ceļotājs ir monarhtauriņš. Iepazīsim tuvāk šo neparasti skaisto radījumu un tā apbrīnojamo migrāciju.
Kā dārgakmens citu radību vidū
Iztēlojies, ka ir silta saulaina diena un tu stāvi pļavas vidū. Paraugies vērīgi uz šiem graciozajiem, spārnotajiem radījumiem, kas šaudās šurp turp starp lauku puķēm, bez apstājas meklēdami barību. Izstiep roku un stāvi pavisam mierīgi. Lūk, viens no tauriņiem lido uz tavu pusi! Vēl mirklis, un tas nolaidīsies uz tavas plaukstas! Ievēro, cik liegs ir tā pieskāriens.
Tagad aplūko to tuvāk. Izpēti divus pārus krāšņo, oranžo spārnu, kas pārklāti it kā ar pūderi, — tos rotā melnu līniju zīmējums un sarežģīts raksts gar malām. Kā stāsta, monarhtauriņam vārdu esot devuši uz Ameriku atceļojušie angļu kolonisti, kuriem šis tauriņš atgādinājis viņu monarhu — Orānijas princi Vilhelmu III. Patiešām, tas ir karalisks tauriņš. Turklāt šis trauslais skaistulis, kas sver tikai pusgramu un kura spārnu plētums ir astoņi līdz desmit centimetri, spēj veikt garus un grūtus ceļojumus.
Iespaidīgi pārlidojumi
Kaut gan tiek apgalvots, ka daži tauriņi, tuvojoties ziemai, pārvar vēl lielākus attālumus, tomēr monarhtauriņi ir vienīgie, kas veic tik tālus ceļojumus ar precīzu galamērķi un lido tik milzīgos pulkos. Monarhtauriņu migrācija tiešām ir vienreizēja parādība tauriņu pasaulē. Pievērsīsim uzmanību dažiem iespaidīgiem varoņdarbiem, ko veic šie bezbailīgie ceļotāji.
Rudenī tauriņi atstāj Kanādu un lido vairāk nekā 3200 kilometru, līdz sasniedz savas ziemošanas vietas Kalifornijā vai Meksikā. Tie šķērso lielus ezerus, upes, līdzenumus un kalnu grēdas. Miljoniem tauriņu sekmīgi pabeidz migrācijas lidojumu un sasniedz savu galamērķi augstu Sjerramadres kalnos Meksikas vidienē.
Šie pārlidojumi izraisa vēl jo lielāku apbrīnu, ja ņem vērā, ka jaunie tauriņi nekad agrāk nav lidojuši pa šo ceļu un nav redzējuši ziemošanas vietas. Bet tie nekļūdīgi nosaka pareizo lidojuma virzienu un zina, kad ir nokļuvuši savā ziemas mājvietā. Kā šie tauriņi to spēj?
Žurnālā Canadian Geographic teikts: ”Bez šaubām, to niecīgajās smadzenēs ir ieprogrammēts kāds komplicēts ģenētisks mehānisms; varbūt tas ir kāds paņēmiens, kā orientēties pēc saules staru leņķa — līdzīgi kā to dara bites —, vai pēc zemes magnētiskā lauka, pēc kura, šķiet, vadās putni. Ceļojuma beigās tiem varbūt palīdz spēja uztvert noteiktu temperatūru un gaisa mitruma pakāpi. Bet līdz šim laikam zinātnei nav izdevies atrast atbildes.” Tāpat kā radījumi, kas minēti Bībelē, Salamana Pamācību grāmatā, šie tauriņi ir ”instinktīvi gudri”. (Salamana Pamācības 30:24, NW.)
Monarhtauriņi ir meistarīgi lidotāji. Planējot to ātrums ir apmēram 12 kilometri stundā; tie lidinās ar ātrumu aptuveni 18 kilometri stundā; un — kā zināms ikvienam, kas ir mēģinājis notvert kādu no šiem tauriņiem, — tie spēj traukties uz priekšu vēl ātrāk: lidojuma ātrums var sasniegt pat 35 kilometrus stundā. Monarhtauriņi virtuozi izmanto vēju — tie pat mēdz lavēt pretī valdošajiem rietumu vējiem, lai virzītos uz savu galamērķi dienvidrietumos. Lietodami sarežģītu lidojuma taktiku, tauriņi veiksmīgi tiek galā ar vēja ātruma un virziena izmaiņām. Līdzīgi planieru pilotiem un vanagiem, tie uztver augšupejošās siltā gaisa strāvas. Kā teikts kādā publikācijā, monarhtauriņi dienā pārvar aptuveni 200 kilometru lielu attālumu. Tie lido tikai dienas gaismā. Naktī tie atpūšas — parasti katru gadu vienās un tajās pašās vietās.
Zinātnieks Deivids Gibo no Toronto universitātes ir izpētījis, ka monarhtauriņu planēšana un lidošana bez piepūles nepavisam nav nejauša. Viņš saka: ”Manuprāt, šiem tauriņiem vējš ir jāliek lietā daudz atjautīgāk, nekā to dara migrējošās zosis.” Ierastais veids, kā monarhtauriņi lidinās, planē un barojas, dod tiem iespēju ierasties Meksikā ar pietiekamu tauku rezervi, lai varētu pārlaist ziemu un nākamajā pavasarī doties atceļā uz ziemeļiem. Profesors Gibo atzīmē: ”Planēšana — lūk, kas ļauj tiem veikt garo ceļojumu un ierasties galā mundriem un veseliem.”
Masu migrācija
Jau ilgu laiku bija zināms, ka monarhtauriņi, kas mitinās rietumos no Klinšu Kalniem, migrē uz dienvidiem un ziemo Kalifornijā. Kalifornijas dienvidu piekrastē tos daudzviet var redzēt veseliem ķekariem karājamies priežu un eikaliptu zaros. Taču, kurp lido lielie monarhtauriņu bari, kas dzīvo Kanādas austrumu rajonos, — tā kādu laiku bija neatminēta mīkla.
Šis noslēpums tika atklāts 1976. gadā. Beidzot bija atrasta to ziemošanas vieta: mežaina virsotne Sjerramadres kalnos Meksikā. Tika uzieti miljoniem tauriņu — stalto, pelēkzaļo dižegļu zari un stumbri bija kā nosēti ar tiem. Šis aizraujošais skats joprojām valdzina un pievelk apmeklētājus.
Viena no vispiemērotākajām vietām Kanādā, kur var novērot lielu skaitu monarhtauriņu, ir Pointpilī nacionālais parks Ontārio provincē — tur tie pulcējas kopā, gatavodamies migrēt uz dienvidiem. Vasaras nogalē tie sapulcējas šeit, Kanādas dienvidos, un nogaida Ēri ezera ziemeļu krastā, līdz vēji un gaisa temperatūra ir piemēroti ceļojumam, un tad uzsāk pārlidojumu uz dienvidiem — uz savām ziemošanas vietām Meksikā.
Kurp ved to ceļš?
Atstājuši Pointpilī, tauriņi šķērso Ēri ezeru, pārlidodami no salas uz salu, un dodas garā ceļojumā pāri Amerikas Savienoto Valstu kontinentālajai daļai. Pa ceļam migrējošajam baram pievienojas vēl citas monarhtauriņu grupas. Tiek lēsts, ka augstu kalnos uz ziemeļrietumiem no Mehiko apmetas ziemot aptuveni simts miljoni tauriņu.
Citi migrācijas ceļi iet caur Floridu un pāri Karību jūrai, un tie, iespējams, ved uz vēl neatklātu mērķi Jukatanas pussalā vai arī Gvatemalā. Gan Meksikā, gan citās ziemošanas vietās monarhtauriņi apmetas vienkopus dažos samērā nelielos mežaino kalnu rajonos.
Varētu domāt, ka pēc garā lidojuma uz ziemošanas vietām monarhtauriņiem būtu jāsasniedz brīnumjauka zeme, kur var bezrūpīgi atpūsties siltās, saulainās pļavās. Bet īstenībā tā nav. Meksikas Vulkāniskās grēdas kalnos, kurp tie lido, ir auksts. Taču klimats, kas valda šo kalnu virsotnēs, ir ideāls tauriņu ziemošanai. Tur ir pietiekami auksts, lai tauriņi varētu pārlaist ziemu gandrīz pilnīgā bezdarbībā — tādā veidā to dzīves ilgums pagarinās līdz astoņiem desmit mēnešiem; ar šo laiku pietiek, lai tauriņi paspētu atlidot uz Meksiku, pārziemot un pēc tam doties atceļā. Varētu teikt, ka tas ir kaut kas līdzīgs atvaļinājumam.
Iestājas pavasaris, un monarhtauriņi atkal sarosās. Dienas kļūst aizvien garākas, tauriņi laidelējas spožajā saules gaismā, pārojas un tad sāk savu lidojumu atpakaļ uz ziemeļiem. Tiek uzskatīts, ka daži monarhtauriņi, iespējams, veic visu garo mājupceļu, bet parasti vasaras mājvietas Kanādas kalnos un Amerikas Savienoto Valstu ziemeļos sasniedz tikai aizlidojušo tauriņu pēcnācēji. Ceļojums pāri kontinentam notiek pakāpeniski: ceļā cita citu nomaina trīs vai četras tauriņu paaudzes, kas iziet olas, kāpura un kūniņas attīstības stadijas, līdz kļūst par pieaugušiem kukaiņiem. Mātītes, kuru ķermenī ir simts vai pat vairāk apaugļotu olu, lido cauri laukumiņiem, kur zied lauku puķes, un dēj savas olas pa vienai uz piensulas augu jauno, maigo lapu apakšpuses. Tā cikls sākas atkal no jauna, un ceļojums uz monarhtauriņu vasaras mājām turpinās.
Patiešām, monarhtauriņš ir neparasta radība. Cilvēkam ir dota brīnišķīga iespēja to novērot un pētīt. Tomēr nav nekāds pārsteigums, ka ilgi neatklātās monarhtauriņu ziemošanas vietas Meksikā un Kalifornijā cilvēku saimnieciskās darbības dēļ ir apdraudētas. Uzskatīdami, ka šie krāšņie radījumi var atrast sev kādu citu vietu, kurp doties, cilvēki ar savu rīcību var sekmēt to izmiršanu. Darbs, kas tiek veikts, lai pasargātu monarhtauriņus no šāda likteņa, tiešām ir uzslavas cienīgs. Un kāds tas būs prieks, kad Radītāja apsolītajā paradīzē, kas jau pavisam drīz būs uz zemes, šiem trauslajiem, bet drosmīgajiem ceļotājiem tiks nodrošināts mierīgs patvērums!
[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]
Tauriņš: Parks Canada/J. N. Flynn
[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]
16. lappusē augšā un apakšā: Parks Canada/J. N. Flynn; vidū: Parks Canada/D. A. Wilkes; 17. lappusē augšā: Parks Canada/J. N. Flynn; vidū un apakšā: Parks Canada/J. R. Graham