Lasītāju jautājumi

Kāpēc apustulis Pāvils sevi nosauca par ”priekšlaikus dzimušu”? (1. Korintiešiem 15:8.)

Kā var lasīt 1. Korintiešiem 15:8, Pāvils rakstīja: ”Pašam pēdējam viņš parādījās man kā tādam priekšlaikus dzimušam.” Šajā pantā Pāvils acīmredzot atsaucās uz parādību, kurā redzēja Jēzu debesu godībā. Bet kāpēc viņš sevi nosauca par ”priekšlaikus dzimušu”? Agrāk tika skaidrots šādi: kad Pāvils skatīja minēto parādību, bija tā, it kā viņš jau būtu piecelts garīgai dzīvei daudzus gadsimtus pirms tam, kad sākās augšāmcelšana debesu dzīvei. Taču pēc šī Bībeles panta dziļākas izpētes ir redzams, ka tā skaidrojums ir jāprecizē.

Kāds varētu būt iemesls, kāpēc apustulis Pāvils sevi nosauca par ”priekšlaikus dzimušu”? Ir iespējami vairāki skaidrojumi.

Viņa pievēršanās kristietībai bija pēkšņa un saistīta ar smagu pārdzīvojumu. Priekšlaicīgas dzemdības parasti ir negaidītas. Kad Sauls (vēlāk kļuva pazīstams kā apustulis Pāvils) bija ceļā uz Damasku, lai tur vajātu kristiešus, viņš negaidīja, ka redzēs parādību. Domu, ka Pāvils pievērsīsies kristietībai, nebija pieļāvis ne pats Pāvils, ne kristieši, kurus viņš bija grasījies vajāt. Turklāt Pāvilam viss notikušais izraisīja smagu pārdzīvojumu. Viņš pat uz laiku zaudēja redzi. (Ap. d. 9:1—9, 17—19.)

Viņš kļuva par kristieti ”nelaikā”. Grieķu valodas vārdu, kas tulkots ”priekšlaikus dzimis”, var tulkot arī ”nelaikā dzimis”. Minētais pants Bībeles 1965. gada tulkojumā skan šādi: ”Kā pašam pēdējam viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.” Kad Pāvils kļuva par kristieti, Jēzus jau bija atgriezies debesīs. Atšķirībā no tiem, kurus Pāvils pieminēja iepriekšējos pantos, viņš nebija redzējis augšāmcelto Jēzu pirms Jēzus atgriešanās debesīs. (1. Kor. 15:4—8.) Jēzus negaidītā parādīšanās deva Pāvilam iespēju redzēt augšāmcelto Jēzu, kaut arī Pāvilam tas šķita ”nelaikā”.

Viņš izteicās par sevi pazemīgi. Daži Bībeles zinātnieki uzskata, ka Pāvils minēto vārdu lietoja, kaut kādā mērā noniecinādams sevi. Ja Pāvils sevi nosauca par ”priekšlaikus dzimušu” ar tādu domu, tad viņa vārdi nozīmē, ka viņš neuzskatīja sevi par viņam izrādītā goda cienīgu. Tālāk viņš rakstīja: ”Es taču esmu visnenozīmīgākais no apustuļiem un neesmu cienīgs saukties par apustuli, tāpēc ka savulaik es vajāju Dieva draudzi. Bet Dieva labestības dēļ, ko viņš man augstsirdīgi ir izrādījis, es esmu, kas es esmu.” (1. Kor. 15:9, 10.)

Tātad Pāvils, iespējams, runāja vai nu par to, ka Jēzus parādīšanās viņam bija negaidīta un pēkšņa, vai par to, ka viņa pievēršanās kristietībai notika ”nelaikā”, vai arī par to, ka viņš neuzskatīja sevi par cienīgu, lai skatītu šādu parādību. Jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka Pāvils augstu vērtēja to, ka viņam bija parādījies augšāmceltais Jēzus un runājis ar viņu. Jēzus parādīšanās ļāva Pāvilam pilnībā pārliecināties, ka Jēzus ir piecelts no mirušajiem. Ir saprotams, kāpēc Pāvils, runādams ar citiem par Jēzus augšāmcelšanu, bieži atsaucās uz šo notikumu. (Ap. d. 22:6—11; 26:13—18.)