Gardumi četrkājainajiem mīluļiem

Viņi pievērsa uzmanību ne tikai cilvēkiem, bet arī maniem suņukiem. Kādu dienu Jehovas lieciniece, kas stāvēja pie stenda, pacienāja tos ar suņu cepumiem. Viņa stādījās priekšā kā Eleina. Suņiem iepatikās, ka tos cienā, tāpēc pastaigās tie mani vienmēr vilka uz ”cepumiņu kiosku”.

Tā pagāja daži mēneši. Suņi ik reizi priecājās par saviem kārumiem, bet es labprāt pārmiju kādu vārdu ar Jehovas lieciniekiem. Tomēr es neielaidos garākās sarunās. Man jau bija pāri 70, un es īsti nezināju, kam tic Jehovas liecinieki. Savulaik es biju vīlies protestantu baznīcās, tāpēc uzskatīju: pietiek ar to, ka es pats lasu Bībeli.

Arī citās pilsētas daļās es mēdzu satikt Jehovas lieciniekus, kas stāvēja pie literatūras stendiem. Viņi izturējās draudzīgi un uz maniem jautājumiem vienmēr atbildēja, balstīdamies uz Bībeli. Tāpēc es sāku uzticēties Jehovas lieciniekiem.

Kādu dienu Eleina man pavaicāja: ”Vai jums nešķiet, ka dzīvnieki ir īsta Dieva dāvana?” ”Protams, ir!” es atteicu. Tad Eleina man nolasīja Jesajas 11:6—9. Šī saruna mainīja manu attieksmi pret Jehovas lieciniekiem, lai gan es joprojām negribēju ņemt viņu literatūru.

Kopš tās reizes es bieži risināju neilgas, bet dziļas sarunas ar Eleinu un viņas vīru Brentu. Lai es saprastu, ko nozīmē būt īstam kristietim, viņi man ieteica izlasīt evaņģēlijus un Apustuļu darbus. Es tā arī izdarīju. Jau drīz vien es piekritu Brenta un Eleinas piedāvājumam mācīties Bībeli. Tas bija 2016. gada vasarā.

Man patika iknedēļas Bībeles nodarbības un sapulces valstības zālē. Bija tāds prieks uzzināt, ko patiesībā māca Bībele! Pēc kāda gada es kristījos. Tagad man ir 79 gadi, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu uz pareizā ceļa. Jehova savā labestībā man ir palīdzējis pievienoties viņa kalpu saimei.”