”Staigāsim ticībā, nevis redzēšanā”

Īsi pirms Jeruzālemes aplenkuma un galīgās iznīcināšanas apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem, ka ”labiem Kristus Jēzus kareivjiem” jābūt gataviem grūtībām un ka viņiem par galveno dzīvē nav jāuzskata pašu ērtības un vēlmes. (2. Tim. 2:3, 4.) Tā kā drīzumā posts pārņems visu pasauli, mums būs vajadzīga stipra ticība, lai pirmām kārtām domātu par garīgām vērtībām. (2. Kor. 4:18; 5:7.) Noskatieties filmu ”Staigāsim ticībā, nevis redzēšanā” (pieejama arī jw.org, meklējiet sadaļā LITERATŪRA > FILMAS). Pievērsiet uzmanību tam, kā pārmērīga pieķeršanās mantai kļuva par slazdu Nahāmam un Abitalai. Pēc tam pārdomājiet tālāk norādītos jautājumus.

1. Kas pirmajā gadsimtā bija ”negantība”, kura stāvēja ”svētā vietā”, un kas bija jādara kristiešiem, kuri dzīvoja Jeruzalemē? (Mat. 24:15, 16.) 2. Kāpēc bija vajadzīga ticība, lai dotos prom no pilsētas? 3. Kādi upuri bija saistīti ar došanos prom no pilsētas? 4. Kāpēc Nahāms un Abitala vilcinājās? (Mat. 24:17, 18.) 5. Kāds vēl ticības pārbaudījums bija jāpieredz Rāhelei, atstājot Jeruzālemi? (Mat. 10:34—37; Marka 10:29, 30.) 6. Kā Ētans parādīja, ka tic Jehovam un paļaujas uz viņu? 7. Kādas grūtības kristieši pieredzēja Pellā? 8. Kā Nahāma un Abitalas ticība pakāpeniski atslāba? 9. Kā Jehova gādāja par kristiešiem, kas dzīvoja Pellā? (Mat. 6:33; 1. Tim. 6:6—8.) 10. Kā mēs varam līdzināties Ābrahāmam un Sārai, tuvojoties šīs sistēmas galam? (Ebr. 11:8—10.) 11. Kā Nahāms un Abitala sevi pārliecināja atgriezties Jeruzālemē, un kāpēc viņu domāšana bija kļūdaina? (Lūk. 21:21.) 12. Kāda patiesībā bija dzīve Jeruzālemē, kad Nahāms un Abitala atgriezās? 13. Kāpēc mums jāstiprina sava ticība tagad — pirms tuvojas šīs sistēmas gals? (Lūk. 17:31, 32; 21:34—36.)

Staigāt ticībā nozīmē 1) uzticēties Jehovas vadībai, 2) sekot viņa norādījumiem un 3) apliecināt, ka garīgas vērtības mums ir svarīgākas nekā materiālās. Vai mēs varam apņemties vienmēr staigāt ticībā, zinot, ka ”pasaule un tās iekāres ies bojā, bet tas, kas pilda Dieva gribu, paliks mūžīgi.” (1. Jāņa 2:17.)