Parāds, kas mums jāatdod
1 Apustulis Pāvils uzskatīja, ka viņa pienākums ir sludināt cilvēkiem. Viņš zināja, ka Jehova, pamatojoties uz sava Dēla dārgajām asinīm, ir devis iespēju visiem cilvēkiem izglābties. (1. Tim. 2:3—6.) Tāpēc Pāvils rakstīja: ”Tiklab grieķiem kā negrieķiem, mācītiem kā nemācītiem esmu parādnieks.” Viņš dedzīgi un nenogurstoši pūlējās atdot savu parādu cilvēkiem, sludinādams viņiem labo vēsti. (Rom. 1:14, 15.)
2 Tāpat kā to darīja Pāvils, kristieši mūsdienās cenšas izmantot jebkuru iespēju, lai pastāstītu labo vēsti. Tā kā strauji tuvojas ”lielās bēdas”, mums neatlaidīgi jāmeklē godprātīgi cilvēki. Patiesa mīlestība pret cilvēkiem mūs mudinās cītīgi veikt šo darbu, kas var glābt dzīvību. (Mat. 24:21; Ecēh. 33:8.)
3 Dzēsīsim savu parādu. Sludināšana pa mājām ir galvenais veids, kā mēs darām zināmu labo vēsti. Vietās, kur ir grūti cilvēkus satikt mājās, mums būs iespēja sastapt vairāk cilvēku, ja veiksim rūpīgus pierakstus un sludināsim dažādos laikos. (1. Kor. 10:33.) Mēs arī varam satikt cilvēkus, sludinot lietišķajā teritorijā, ielās, parkos, autostāvvietās vai pa telefonu. Būtu labi sev pavaicāt: vai es izmantoju visas iespējas, lai sludinātu vēsti, kas cilvēkiem paver iespēju dzīvot mūžīgi? (Mat. 10:11.)
4 Kāda māsa, kas kalpo par pionieri, uzskatīja par savu pienākumu satikt visus cilvēkus, kas dzīvo viņas sludināšanas teritorijā. Kādā mājā logiem vienmēr bija nolaistas žalūzijas un nekad neviens nebija mājās. Bet kādu dienu, kad māsa nebija domājusi sludināt, viņa pamanīja, ka mājas priekšā stāv automašīna. Negribēdama laist garām šo iespēju, viņa piezvanīja pie durvīm. Tās atvēra vīrietis, ar kuru māsa uzsāka sarunu, un pēc tam māsa kopā ar savu vīru viņu vairākkārt apmeklēja. Galu galā vīrietis piekrita mācīties Bībeli, un tagad viņš ir kristīts brālis. Viņš ir pateicīgs, ka šī māsa pret pienākumu sludināt izturējās kā pret parādu, kas viņai noteikti jāatdod.
5 Tā kā ir atlicis pavisam maz laika, mums jācenšas atdot parādu, dedzīgi sludinot labo vēsti. (2. Kor. 6:1, 2.)