”Jehova ir mans palīgs”
1 Kad Jēzus pirmo reizi izsūtīja savus mācekļus sludināt, viņš tiem sacīja: ”Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku starpā.” (Mat. 10:16.) Vai mācekļi, izdzirdējuši šos vārdus, sāka bažīties un kavējās sludināt? Nē, viņi to nedarīja. Mācekļu attieksme pret viņiem uzdoto darbu bija tāda pati, par kādu apustulis Pāvils vēlāk rakstīja saviem kristīgajiem biedriem: ”Mēs droši varam sacīt: ”Tas Kungs [”Jehova”, NW] ir mans palīgs, es nebīšos! Ko cilvēks man darīs?”” (Ebr. 13:6.) Viņi bija līksmi, tāpēc ka bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest negodu, un viņi nemitējās mācīt un sludināt labo vēsti. (Ap. d. 5:41, 42.)
2 Mūsdienās pasaules mēroga sludināšanas darbs tuvojas nobeigumam. Gluži kā paredzēja Jēzus, mēs esam visu tautu ienīsti. (Mat. 24:9.) Mūsu sludināšanas darbam pretojas, tas tiek izsmiets un dažās zemēs pat ir aizliegts. Ja mūsu ticība kļūtu vāja, mēs viegli varētu padoties bailēm. Taču apziņa, ka Jehova ir mūsu Palīgs, mūs stiprina un palīdz turpināt savu kalpošanu.
3 Drosme ir rakstura īpašība, kas izpaužas drošā, bezbailīgā grūtību pārvarēšanā. Tai pretējas īpašības ir bailes, biklums un gļēvulība. Jēzus mācekļiem vienmēr ir bijis jābūt drosmīgiem, lai izturētu grūtības. Šī īpašība ir ļoti svarīga, lai mēs spētu pretoties pasaules ietekmei, tās uzskatiem un rīcībai, jo pasaule ir naidā ar Dievu. Cik gan uzmundrinoši ir domāt par Jēzus izcilo priekšzīmi — viņš uzvarēja pasauli! (Jāņa 16:33.) Atcerēsimies arī apustuļus, kas smagu pārbaudījumu brīdī drosmīgi paziņoja: ”Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Ap. d. 5:29.)
4 Mēs neesam tie, kas atkāpjas. Mums jācenšas saglabāt pozitīvu attieksmi pret kalpošanu. (Ebr. 10:39.) Vienmēr paturēsim prātā, ka Jehova mūs ir sūtījis sludināt, tā apliecinot savu mīlestību un žēlsirdību pret cilvēci. Viņš nekad neliek saviem kalpiem darīt kaut ko tādu, kas nav noderīgs. Visi mums uzticētie darbi galu galā nāks par labu tiem, kas mīl Dievu. (Rom. 8:28.)
5 Optimistisks noskaņojums mums palīdzēs pastāvīgi meklēt teritorijā tos cilvēkus, kas ir kā avis. Cilvēku vienaldzību mēs varam uzskatīt par vilšanās un bezcerības izpausmi. Parādīsim mīlestību un būsim iejūtīgi un pacietīgi. Vienmēr, kad esam atstājuši literatūru vai esam sastapuši cilvēku, kam ir kāda interese, centīsimies bez kavēšanās apmeklēt viņu atkārtoti, lai attīstītu izraisīto interesi. Mums nekad nebūtu jāšaubās par to, vai spēsim uzsākt Bībeles nodarbības un tās sekmīgi vadīt. Mums pastāvīgi jālūdz Jehovam atbalsts un vadība un jābūt pārliecinātiem, ka viņš mums palīdzēs.
6 Mēs nelokāmi ticam, ka Jehova parūpēsies par to, lai šis darbs tiktu pabeigts. (Salīdzināt Filipiešiem 1:6.) Mēs pilnībā paļaujamies uz Dievu — mūsu Palīgu —, un šī paļāvība mūs stiprina, lai mēs ’nepiekustu, labu darīdami’. (Gal. 6:9.)