Mums ir dots rīkojums
1 Jēzus saviem sekotājiem pavēlēja: ”Darait par mācekļiem visas tautas.” (Mat. 28:19.) Visā pasaulē 232 zemēs un salu grupās vairāk nekā pieci miljoni Dieva Jehovas cildinātāju pilda šo Jēzus pavēli. Bet ko var teikt par katru no mums atsevišķi? Vai mēs apzināmies, cik nopietns ir rīkojums sludināt?
2 Pienākuma apziņa. Rīkojums ir ”oficiāla pavēle; norādījums ko darīt”. Kristus mums ir pavēlējis sludināt. (Ap. d. 10:42.) Apustulis Pāvils saprata, ka tas nozīmē sludināt labo vēsti ar pienākuma apziņu. (1. Kor. 9:16.) Lai to ilustrētu, iedomājies, ka tu esi kuģa komandas loceklis un pašlaik kuģis grimst. Kapteinis tev pavēl brīdināt pasažierus un palīdzēt tiem nokļūt līdz glābšanas laivām. Vai tu ignorētu šo pavēli un domātu tikai par to, kā pašam izglābties? Tu noteikti tā nedarītu. Tu apzinātos, ka no tavas rīcības ir atkarīga citu cilvēku dzīvība, kas šobrīd atrodas briesmās. Pienākuma apziņa tev liktu izpildīt kapteiņa rīkojumu palīdzēt citiem.
3 Mums Dievs ir devis rīkojumu brīdināt cilvēkus. Jehova drīzumā iznīcinās pašreizējo ļauno sistēmu. Miljoniem cilvēku ir apdraudēti. Vai būtu pareizi neņemt vērā šiem cilvēkiem draudošās briesmas un domāt tikai par sevis glābšanu? Protams, nē. Mums ar pienākuma apziņu jāpalīdz citiem, lai viņi varētu izglābties. (1. Tim. 4:16.)
4 Uzticīgu cilvēku piemēri. Pravietis Ecēhiēls apzinājās savu atbildību paziņot neuzticīgajiem izraēliešiem brīdinājuma vēsti. Jehova bija brīdinājis, kas notiks tad, ja Ecēhiēls neizpildīs šo uzdevumu: ”Kad Es saku bezdievim: Tev jāmirst! un tu to nepamāci un nebrīdini, ..tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas.” (Ecēh. 3:18.) Ecēhiēls uzticīgi izpildīja Dieva pavēli, lai gan viņam bija jāsastopas ar asu pretestību. Tā kā Ecēhiēls bija paveicis uzdoto, viņš varēja priecāties, kad Jehova īstenoja spriedumu.
5 Vairākus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils rakstīja par savu pienākumu sludināt. Viņš teica: ”[Es] neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” Pāvils sludināja ļaužu priekšā un pa mājām, jo viņš apzinājās: ja viņš tā nerīkotos, Dievs viņu varētu uzskatīt par vainīgu asinsizliešanā. (Ap. d. 20:20, 26, 27.)
6 Vai mēs esam tikpat dedzīgi kā Ecēhiēls? Un vai mēs tāpat kā Pāvils jūtam pamudinājumu sludināt? Mums ir līdzīgs pienākums. Vēl aizvien mums jābrīdina cilvēki, kaut arī daudzi no viņiem ir vienaldzīgi un izrāda pretestību. Ir vēl tūkstošiem cilvēku, kas var atsaukties uz Ķēniņvalsts vēsti un teikt: ”Mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums.” (Cak. 8:23.) Mūsu rīcības motīvam jābūt mīlestībai pret Dievu un tuvāko. Nepadosimies! Mums ir dots rīkojums sludināt!