Vai kristiešiem ir pieņemami dzert savu urīnu ārstnieciskā nolūkā?
1 Gadsimtu gaitā cilvēki ir lietojuši visdažādākos ārstnieciskos līdzekļus un veselības uzlabošanas metodes. Daļa no tām ir vispāratzītas ārstniecības metodes. Pastāv arī dabas dziedniecības metodes, kurām ir medicīnisks pamatojums. (1. Tim. 5:23.) Taču daži cilvēki ir izvēlējušies tādas ārstēšanās metodes, kas faktiski neuzlabo veselību. Ikvienam kristietim pašam jāizlemj, kā rūpēties par savu veselību, taču mums visiem ar ārstēšanos saistītie jautājumi jāpārdomā gudri. (Jēkaba 3:17; skatīt 1995. gada 1. marta Sargtorni, 27. un 28. lappusi.)
2 Daži cilvēki apgalvo, ka urīna dzeršana uzlabo veselību. Turpretī vairākums kristiešu uzskata, ka urīns un izkārnījumi (arī savi) ir organisma atkritumvielas, kas jālikvidē, nevis jāuzņem sevī. Jēzus teica, ka ”viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā”. Jēzus vārdi bija saskaņā ar izraēliešiem doto likumu, kas prasīja pienācīgi aprakt organisma atkritumvielas. Šāda rīcība sekmēja higiēnas ievērošanu, kā arī saglabāja Dieva draudzi svētu. (Mat. 15:17; 5. Moz. 23:13—15.)
3 Pat tad, ja daudzi cilvēki ļoti slavē apstrīdamas ārstēšanās metodes, kristiešiem ir jāuzmanās, lai viņi neiekristu iespējamos slazdos. (Sal. Pam. 14:15.) Kristieši pārlieku daudz nenodarbina prātu ar šādām domām, bet koncentrē uzmanību uz kalpošanu, kas var glābt citiem dzīvību. Kristieši apzinās, ka pat personiskas dabas jautājumos viņiem ir jārīkojas tā, lai viņus neuzskatītu par cilvēkiem ar dīvainībām un lai citi cilvēki nepakluptu. (2. Kor. 6:3; 7:1.)