Mums jāpaziņo labā vēsts, nemazinot sparu
1 Agrīnie kristieši uzskatīja kalpošanu par kaut ko ļoti svarīgu. Lūka rakstīja: ”Viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.” (Ap. d. 5:42.) Kristiešus nespēja apstādināt pat vajāšanas. (Ap. d. 8:4.) Viņi katru dienu sarunājās ar cilvēkiem par patiesību.
2 Vai mēs rīkojamies tāpat? Pajautā sev: ”Vai es apzinos pašreizējā laika nozīmīgumu? Vai es esmu noskaņots arī turpmāk paziņot labo vēsti, nemazinot sparu?”
3 Cilvēki, kas mūsdienās sludina, nemazinot sparu. Kāda māsa bija saslimusi ar poliomielītu, un viņas dzīvība bija atkarīga no mākslīgās elpināšanas aparāta. Māsa nespēja doties uz Ķēniņvalsts zāli un nevarēja apmeklēt kopsanāksmes. Tomēr viņa bija ārkārtīgi nodarbināta — viņa sludināja labo vēsti. Šī māsa bija invalīde 37 gadus, taču šajā laikā viņa 17 cilvēkiem palīdzēja uzzināt patiesību! Kā viņa to darīja? Kaut arī māsa nespēja doties sludināšanā no durvīm pie durvīm, viņa bija atradusi veidu, kā ik dienas neformāli liecināt cilvēkiem, kas nonāca saskarē ar viņu.
4 Mūsu brāļiem Bosnijā ir bijis jāpiedzīvo karš un zaudējumi. Tomēr viņi joprojām regulāri sludina citiem cilvēkiem. Sludinātāji Sarajevā katru mēnesi caurmērā pavada 20 stundas, stāstīdami citiem labo vēsti, un katrs sludinātājs vada vidēji divas Bībeles studijas. Lai arī ir tik kritiski apstākļi, viņi sludina un māca, nemazinot sparu.
5 Arī bērni pauž dedzību kalpošanā. Kāda Jehovas liecinieku ģimene Ruandā tika ievesta istabā, kur kareivji gatavojās viņus nogalināt. Ģimene lūdza atļauju pēdējo reizi griezties pie Dieva lūgšanā. Viņi saņēma kareivju piekrišanu, un mazā meitiņa Debora lūdza balsī: ”Jehova, šonedēļ mēs ar tēti izplatījām piecus žurnālus. Kā gan mēs tagad varēsim apmeklēt atkārtoti šos cilvēkus, lai mācītu viņiem patiesību un palīdzētu iegūt dzīvību?” Ģimene netika nogalināta tāpēc, ka šai meitenei bija stipra ticība un viņa dziļi novērtēja kalpošanu.
6 Mūsdienās ir jāmeklē iespējas sludināt citiem cilvēkiem un jācenšas atrast tos, kas ir ”pareizi noskaņoti mūžīgai dzīvei”. (Ap. d. 13:48, NW.) Tāpēc draudzes vecākie, ņemdami vērā vietējos apstākļus, organizē sludināšanu grupās, un tā tiek ieplānota izdevīgā laikā: no rītiem, pēcpusdienā vai arī vakaros. Mūsu Ķēniņvalsts Kalpošanā atrodamajos rakstos, kā arī kalpošanas sapulču, rajona un apgabala kopsanāksmju programmās tiek doti padomi īstā laikā un uzmundrinājums darboties dažādās Ķēniņvalsts kalpošanas jomās. Turklāt rajona un apgabala pārraugi apmāca lieciniekus sludināšanas darbam ielās, norāda, kā liecināt biznesa teritorijā, un vērš uzmanību uz to, kā var sludināt visur, kur vien ir sastopami cilvēki. Viss iepriekš minētais liecina tikai par vienu: mums jāpaziņo labā vēsts, nemazinot sparu!
7 Jēzus apustuļi drosmīgi paziņoja: ”Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Bet kā viņi varēja izturēt, par spīti visiem šķēršļiem? Viņi lūdza palīdzību Jehovam, un Jehova to sniedza, un tad ”tie visi kļuva Svēta Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. (Ap. d. 4:20, 29, 31.) Ne visi pieredzēs kalpošanā izcilus gadījumus, taču, ja mēs patiesi vēlamies paziņot labo vēsti, nemazinot sparu, un ja cenšamies sludināt ik dienas, Jehova mums palīdzēs.