Atdarināsim viņu ticību
1 Apustulis Pāvils rakstīja, ka ticība ir ”stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”. Viņš piebilda, ka ”bez ticības nevar [Dievam] patikt”. (Ebr. 11:1, 6.) Pāvils mūs mudina parādīt ticību, viņš aicina, lai mums tās būtu pārpilnām un lai mēs dzītos pēc tās. (2. Kor. 4:13; Kol. 2:7; 2. Tim. 2:22.)
2 Bībelē ir minēti daudzi lieliski ticīgu cilvēku piemēri. Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, Pāvils ir uzskaitījis daudz liecinieku, kam bija nesatricināma ticība. Viņu vidū ir Ābels — pirmais cilvēks, kas savas ticības dēļ tika nonāvēts. Tāpat ir pieminēts Noa, kas ticības spēkā pauda dievbijību, kura bija nepieciešama, lai izglābtos viņa ģimene. Ābrahāms ir uzteikts savas ticības un paklausības dēļ. Savukārt Mozus ir uzslavēts tāpēc, ka viņš savas ticības dēļ izturēja, it kā redzēdams To, kas ir neredzams. Cilvēku ar ievērojamu ticību bija tik daudz, ka Pāvils teica: viņam pietrūktu laika, ja viņš censtos par tiem visiem pastāstīt. Cik gan pateicīgi mēs esam, ka varam stiprināt savu ticību, pārdomājot šo cilvēku svēto dzīvi un dievbijībā veiktos darbus! (2. Pēt. 3:11.)
3 Pirmajā gadsimtā Jēzus uzdeva jautājumu: ”Vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūk. 18:8.) Citiem vārdiem, vai šodien mūsu vidū ir redzami ticīgi cilvēki? Vai arī mūsdienās kā jauni, tā veci vīrieši un sievietes pauž nelokāmu ticību Jehovam, tāpat kā to darīja Dievam uzticīgi cilvēki Bībeles laikos?
4 Ticīgi cilvēki mūsdienās. Mēs nenoliedzami redzam lieliskus ticīgu cilvēku piemērus mums visapkārt! Mūsu vidū vadību uzņemas pārraugi, un viņu ticību noteikti ir vērts atdarināt. (Ebr. 13:7.) Taču viņi nav vienīgie, kam ir ievērojama ticība. Katrā draudzē ir tādi lojāli sludinātāji, kas gadiem ilgi ir uzticīgi kalpojuši Jehovam, bieži vien to darīdami ļoti grūtos apstākļos.
5 Mums ļoti jāpriecājas par mūsu uzticīgajām māsām, kas gadiem ir panesušas vīra pretestību. Vientuļajiem vecākiem ir bijis jāsastopas ar grūtu uzdevumu — vieniem pašiem izaudzināt bērnus. Tāpat mūsu vidū ir gados vecākas atraitnes, kas vienmēr atbalsta draudzes darbību, kaut arī viņām varbūt nav neviena ģimenes locekļa, kurš viņas uzmundrinātu. (Salīdzināt Lūkas 2:37.) Mēs apbrīnojam to mūsu kristīgo biedru ticību, kam ir hroniskas slimības. Daudzi turpina lojāli kalpot Dievam, lai gan viņiem ir dažādi ierobežojumi un tāpēc viņiem nevar piešķirt papildu privilēģijas kalpošanā. Starp mums ir gados jauni liecinieki, kas drosmīgi pauž savu ticību, kaut gan viņiem skolā tiek izrādīta pretestība. Mūsu dievbijība kļūst stiprāka, kad vērojam uzticīgos pionierus, kas gadu no gada iztur par spīti neiedomājamām grūtībām. Mums, tāpat kā Pāvilam, pietrūktu laika, ja mēs censtos pastāstīt visus Ķēniņvalsts kalpošanā pieredzētos gadījumus un aprakstīt mūsu brāļu un māsu ticības darbus!
6 Šie Dievam uzticīgo cilvēku piemēri sagādā mierinājumu un uzmundrinājumu. (1. Tes. 3:7, 8.) Mēs darām pareizi, ja atdarinām viņu ticību, jo ”kas rīkojas uzticības garā, tas [Jehovam] labi patīk”. (Sal. Pam. 12:22.)