Runā drosmīgi
1 Pēdējos gados sludinātājiem dažviet ir arvien grūtāk runāt ar cilvēkiem viņu mājās. Daudzi sludinātāji ziņo: viņiem ejot no mājas uz māju, vairāk nekā 50 procenti cilvēku viņu teritorijā nav mājās. Tāpēc daudz laika paiet nelietderīgi.
2 Savulaik svētdienu bija pieņemts uzskatīt par atpūtas dienu un daudzi cilvēki šai dienā bija sastopami mājās. Taču paradumi ir mainījušies. Mūsdienās ir parasts, ka cilvēki strādā pasaulīgā darbā, gādā par ģimenes vajadzībām — piemēram, iepērkas — vai izklaidējas un līdz ar to arī nav mājās. Tāpēc satikt cilvēkus, kad ejam no mājas uz māju, tagad nav viegli pat svētdienā.
3 Kad kāda nav mājās, tas neapšaubāmi nozīmē, ka viņš ir kaut kur citur. Mūsu mērķis ir runāt ar cilvēkiem — kāpēc gan neuzrunāt tos, ko satiekam uz ielas, tirgus laukumā vai viņu darba vietā? Pāvils bija ieradis griezties pie ”visiem, kas gadījās”, lai dotu tiem liecību. (Ap. d. 17:17.) Tas izrādījās auglīgs sludināšanas paņēmiens toreiz, un tas joprojām ir ražīgs mūsdienās.
4 Kad ejam no mājas uz māju, mēs parasti redzam cilvēkus, kas nejauši iet garām vai, iespējams, kādu gaida. Ja ir jauka diena, viņi varbūt sēž parkā uz soliņa vai arī mazgā vai remontē savu mašīnu. Lai sāktu sarunu, mums bieži vien tikai patīkami jāpasmaida un draudzīgi jāsasveicinās. Ja cilvēks dzīvo netālu, mēs pat varam pieminēt, ka tikko, jādomā, neesam satikuši viņu mājās un nu esam priecīgi par šo iespēju ar viņu parunāt. Daudzi, saņēmušies un parādījuši mazliet lielāku drosmi, ir izjutuši apmierinājumu par pieredzēto.
5 Drosme dod rezultātus. Kāds brālis stāstīja, ka viņš mēdz uzrunāt cilvēkus, kas stāv, gaida autobusu, pastaigājas vai sēž savā mašīnā. Viņš vēršas pie tiem ar sirsnīgu smaidu un možā balsī — kā draudzīgs kaimiņš, kas vēlas tikai aprunāties. Tā viņš ne vien ir izplatījis daudz publikāciju, bet arī uzsācis vairākas Bībeles studijas.
6 Reiz cits brālis, kopā ar sievu sludinādams no durvīm pie durvīm, satika kādu sievieti, kas nesa lielu somu ar pārtikas produktiem. Sludinātāji sāka sarunu un uzslavēja sievieti par čaklumu, ar kādu viņa rūpējas par savas ģimenes vajadzībām. ”Bet kas,” viņi vaicāja, ”varētu apmierināt visas cilvēces vajadzības?” Šis jautājums ierosināja sievietes interesi. Īsās sarunas iznākums bija tāds, ka sieviete viņus uzaicināja pie sevis mājās, un tur tika uzsāktas Bībeles studijas.
7 Tāpēc nākamreiz, kad tu sludināsi no durvīm pie durvīm — vienalga, vai svētdienā vai kādā citā nedēļas dienā — un atklāsi, ka cilvēku nav mājās, pamēģini smelties mazliet vairāk drosmes un uzrunāt tos, ko tu satiksi uz ielas vai kaut kur citur. (1. Tes. 2:2.) Tādā veidā tava kalpošana var kļūt ražīgāka un sniegt tev lielāku prieku.