Vai jūs zināt?

Vai bija pamats tos, kas Jeruzālemes templī pārdeva dzīvniekus, nosaukt par ”laupītājiem”?

MATEJA evaņģēlijā ir teikts: ”Jēzus iegāja templī un izdzina ārā visus, kas templī pārdeva un pirka, un apgāza naudas mainītāju galdus un baložu pārdevēju solus. Un viņš tiem teica: ”Ir rakstīts: ”Manu namu sauks par lūgšanu namu,” — bet jūs to padarāt par laupītāju midzeni.”” (Mat. 21:12, 13.)

Ebreju vēsturiskie avoti liecina, ka templī tirgotāji par savu preci pieprasīja pārspīlēti augstu maksu. Piemēram, Mišnā (Keritot 1:7) pieminēts gadījums, kad mūsu ēras pirmajā gadsimtā pāris upurēšanai domātu baložu tika pārdoti par zelta denāriju. Tas līdzinājās strādnieka 25 dienu algai. Bauslībā bija paredzēts, ka trūcīgie lopu vietā drīkst upurēt baložus, taču par tādu cenu viņi pat tos nevarēja atļauties. (3. Moz. 1:14; 5:7; 12:6—8.) Rabīns Šimons ben Gamliēls par šo situāciju bija tik ļoti saniknots, ka samazināja prasības pēc obligātajiem upuriem, un baložu cena nekavējoties nokritās līdz simtajai daļai no agrākās.

Ir skaidrs, ka Jēzus pilnīgi pamatoti varēja saukt negodīgos un alkatīgos pārdevējus par ”laupītājiem”.