”Ar vēl lielāku dedzību un mīlestību sirdī nekā jebkad agrāk”

BIJA kāda 1922. gada septembra piektdiena, un laiks jau no paša rīta bija karsts. 8000 cilvēku Sīdarpointā (ASV, Ohaio štats) bija sapulcējušies, lai klausītos kongresa runas. Programmas vadītājs paziņoja, ka šī kongresa daļa būs īpaši svarīga un tie, kas programmas laikā pametīs zāli, vairs netiks ielaisti atpakaļ.

Sākumā klātesošie dziedāja garīgas dziesmas, un pēc tam uz skatuves kāpa brālis Džozefs Raterfords. Lielākā daļa klātesošo saspringa gaidās. Daži, nevarēdami izturēt karstumu, bija piecēlušies no savām vietām un pastaigājās. Brālis Raterfords viņus mudināja apsēsties un uzmanīgi klausīties. Interesanti — vai, sākoties runai, kāds pamanīja, ka pie griestiem ir piestiprināts glīti saritināts audums?

Brālis Raterfords teica runu ”Debesu valstība ir tuvu”. Aptuveni pusotru stundu viņš savā spēcīgajā balsī stāstīja, kā senatnē pravieši bezbailīgi vēstīja par nākotnē gaidāmo Dieva valstību. Viņa runa sasniedza kulmināciju, kad viņš klausītājiem jautāja: ”Vai jūs ticat, ka godības Ķēniņš jau valda?” Klātesošie vienā balsī atbildēja: ”Jā!”

”Tad atpakaļ tīrumā, jūs, Visaugstākā Dieva dēli!” dārdēja brāļa Raterforda balss. Viņš turpināja: ”Lūk, Ķēniņš valda! Jūs esat viņa vēstneši. Tāpēc vēstījiet, vēstījiet, vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!”

Brīdī, kad izskanēja šie vārdi, virs skatuves atritinājās transparents ar uzrakstu ”Vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!”.

”Zāli pārņēma sajūsma,” atcerējās Rejs Bops. Ena Gārdnere sacīja: ”Šķita, ka aplausu vētra satricina visu ēku.” ”Visi kā viens pielēca kājās,” teica Freds Tvarošs. Evangels Skufs izsacījās, ka ”bija tā, it kā varens spēks mūs būtu uzrāvis augšā no krēsliem, un mūsu acīs saskrēja asaras”.

Daudzi šī kongresa apmeklētāji jau kādu laiku sludināja labo vēsti, taču kopš tās dienas viņi vēl skaidrāk apzinājās, cik svarīgs ir šis darbs. Bībeles pētnieki devās kalpošanā ”ar vēl lielāku dedzību un mīlestību sirdī nekā jebkad agrāk”, pieminēja Etela Benekofa. Odesa Taka, kurai tolaik bija 18 gadu, pēc kongresa bija apņēmības pilna atsaukties uz aicinājumu: ”Kas būs vēstnesis?” Viņa stāstīja: ”Es skaidri nesapratu, kas tieši jāvēstī, kur tas jādara un kā tas jādara. Bet man bija skaidrs, ka es gribu būt kā Jesaja, kas teica: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!”” (Jes. 6:8.) Kā secināja Ralfs Leflers, ”tieši šajā īpašajā dienā sākās vērienīgā sludināšana, kas šobrīd ir aptvērusi visu zemeslodi”.

Nav šaubu, ka šis kongress Sīdarpointā mūsu teokrātiskajā vēsturē ir sevišķi nozīmīgs notikums. Georgs Gangass atzina: ”Manī radās stipra vēlēšanās neizlaist nevienu kongresu.” Tā bija apņemšanās, pie kuras viņš turējās visu mūžu. Džūlija Vilkoksa rakstīja: ”Es nespēju aprakstīt to saviļņojumu, kas mani pārņem ikreiz, kad mūsu literatūrā lasu par 1922. gada kongresu Sīdarpointā. Domājot par to, es allaž vēlos pateikties Jehovam, ka viņš man ļāva būt tur klāt.”

Noteikti arī daudziem no mums kāds kongress ir kļuvis par īpašu notikumu. Droši vien mums par to ir saglabājušās dārgas atmiņas, un tas ir vairojis mūsu sirdī dedzību un mīlestību pret mūsu diženo Dievu un viņa iecelto ķēniņu. Kavējoties šādās atmiņās, arī mēs jūtam vēlēšanos pateikties Jehovam, ka viņš ir ļāvis mums būt tur klāt.