Mana dzīve strauji slīdēja lejup

MANA PAGĀTNE.

Es uzaugu Losandželosā. Mūsu ģimene dzīvoja tādos rajonos, kur saimniekoja ielu bandas un plauka narkomānija. Es ģimenē biju otrais no sešiem bērniem.

Māte mūs vienmēr ņēma līdzi uz evaņģēlisko baznīcu. Taču pusaudža gados es sāku dzīvot divējādu dzīvi. Svētdienās es dziedāju baznīcas korī, bet pārējās dienās mana dzīve bija ballītes, sekss un narkotikas.

Es biju nesavaldīgs un agresīvs, un, kad es saķēros ar kādu, es gāzu ar jebko, kas man gadījās pa rokai, lai tikai uzveiktu pretinieku. Baznīcā dzirdētie sprediķi mani nemainīja. Es mēdzu teikt: ”Atriebība pieder Kungam, un es esmu viņa ierocis!” 60. gadu otrajā pusē, kad es mācījos vidusskolā, mani iespaidoja politiskā kustība ”Melnās panteras”, kas cīņā par pilsoņtiesībām bija pazīstama ar savām radikālajām metodēm. Es pievienojos kādai jauniešu savienībai, kas iestājās par pilsoņtiesībām. Mēs vairākkārt rīkojām protesta akcijas, ik reizi panākdami, ka skola uz laiku tiek slēgta.

Bet ar to vien manai agresīvajai dabai nepietika. Naida mudināts, es iesaistījos dažādos noziegumos. Piemēram, reizēm, kad mēs ar draugiem skatījāmies filmas, kurās bija attēlotas afrikāņu vergu ciešanas Amerikā, redzētā netaisnība mūs tā uzkurināja, ka mēs turpat kinoteātrī uzbrukām baltajiem jauniešiem. Pēc tam mēs gājām uz balto rajoniem, meklēdami, ko vēl varētu piekaut.

Man vēl nebija divdesmit gadu, bet gan es, gan mani brāļi jau bijām kļuvuši par īstiem bandītiem. Protams, mums tāpēc bieži iznāca darīšana ar policiju. Viens no maniem jaunākajiem brāļiem piederēja pie kādas pazīstamas bandas, un arī es pavadīju laiku šīs bandas locekļu kompānijā. Mana dzīve strauji slīdēja lejup.

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI.

Vienam no maniem draugiem vecāki bija Jehovas liecinieki. Viņi mani aicināja uz savas draudzes sapulcēm, un es nolēmu aiziet uz tām. Jau no paša sākuma es redzēju, cik ļoti Jehovas liecinieki atšķiras no citiem. Katram bija līdzi Bībele, un sapulces laikā visi to vēra vaļā. Pat bērni un jaunieši uzstājās ar runām! Es biju saviļņots, kad uzzināju, ka Dievam ir vārds Jehova, un dzirdēju to lietojam. (2. Mozus 6:3, zemsvītras piezīme.) Draudzē bija daudzu tautību pārstāvji, bet bija skaidri redzams, ka starp viņiem nav nekādas šķelšanās.

Sākumā es negribēju mācīties Bībeli, bet man patika apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces. Kādu vakaru, kad es biju sapulcē, vairāki mani draugi aizgāja uz koncertu. Tur viņi līdz nāvei piekāva kādu pusaudzi, kas nebija gribējis viņiem atdot savu ādas jaku. Nākamajā dienā viņi lielījās ar šo slepkavību. Pat tad, kad viņi stājās tiesas priekšā, viņi smējās par savu noziegumu. Lielākajai daļai no viņiem piesprieda mūža ieslodzījumu. Lieki piebilst — es biju ļoti priecīgs, ka tovakar nebiju bijis kopā ar viņiem. Es apņēmos mainīt savu dzīvi un sākt mācīties Bībeli.

Tā kā es bieži biju saskāries ar rasu aizspriedumiem, tas, ko redzēju starp Jehovas lieciniekiem, mani dziļi pārsteidza. Piemēram, kad kādam baltajam Jehovas lieciniekam bija jāaizbrauc uz ārzemēm, viņš atstāja savus bērnus melno ģimenei, lai tā tos pieskatītu. Savukārt kāda balto ģimene paņēma pie sevis melnu puisi, kam nebija, kur dzīvot. Es pārliecinājos, ka uz Jehovas lieciniekiem var attiecināt Jēzus vārdus, kas lasāmi Jāņa evaņģēlija 13. nodaļas 35. pantā: ”Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” Es sapratu, ka esmu atradis cilvēkus, kas patiešām ir īsta brāļu un māsu saime.

Iedziļinoties Bībelē, es sāku aptvert, ka man jāmaina sava domāšana. Man bija jāiemācās ne tikai izturēties savaldīgi, bet arī sirds dziļumos uzskatīt, ka tas ir pats labākais rīcības veids. (Romiešiem 12:2.) Palēnām man izdevās mainīties, un 1974. gada janvārī es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

Pat pēc kristīšanās man bija jāstrādā pie savas impulsīvās dabas. Piemēram, reiz mēs ar dažiem draudzes locekļiem sludinājām pa mājām, un es ieraudzīju zaglēnu, kurš tikko bija izvilcis no manas automašīnas radio. Es metos viņam pakaļ, bet, kad viņu gandrīz biju panācis, viņš nosvieda radio un aizskrēja. Kad es pārējiem stāstīju, kā atguvu radio, draudzes vecākais man pajautāja: ”Stīven, ko tu būtu darījis, ja būtu viņu noķēris?” Šis jautājums man lika aizdomāties un rosināja vēl vairāk censties mainīt savu personību.

1974. gada oktobrī es kļuvu par pilnas slodzes kalpotāju, un es ik mēnesi 100 stundu pavadīju, mācot Bībeli citiem. Vēlāk es veicu brīvprātīgā darbu Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, kas atrodas Ņujorkā, Bruklinā. 1978. gadā es atgriezos Losandželosā, lai rūpētos par slimo māti. Pēc diviem gadiem es apprecēju jauku kristieti, vārdā Aranda. Viņa man uzticīgi palīdzēja kopt māti līdz pat tās nāvei. Pēc kāda laika mūs uzaicināja mācīties Gileādas skolā, kurā gatavo misionārus, un pēc mācību beigšanas nosūtīja uz Panamu, kur mēs kalpojam joprojām.

Kopš kļuvu par Jehovas liecinieku, es ne vienu reizi vien esmu nonācis saspringtās situācijās, kurās būtu viegli zaudēt savaldību. Es esmu iemācījies tādos gadījumos vai nu iet prom, vai arī kā citādi novērst briestošo konfliktu. Daudzi, to vidū mana sieva, mani ir uzslavējuši par to, kā es esmu izturējies šādās situācijās. Dažreiz es pats esmu bijis patīkami pārsteigts par sevi! Taču es nedomāju, ka pozitīvās pārmaiņas manā personībā ir mans nopelns, — tās liecina, cik liels spēks piemīt Bībelei. (Ebrejiem 4:12.)

KO ES ESMU IEGUVIS.

Bībele man ir palīdzējusi atrast dzīvē patiesu jēgu un iemācījusi būt savaldīgam. Es vairs neesmu pret citiem agresīvs, pilnīgi pretēji — es palīdzu cilvēkiem garīgā ziņā. Man pat bija iespēja mācīt Bībeli savam kādreizējam skolasbiedram, ar ko mēs agrāk naidojāmies. Arī viņš kļuva par Jehovas liecinieku, un vēlāk mēs kādu laiku kopā īrējām dzīvokli. Līdz pat šai dienai mēs esam labi draugi. Kopumā vairāk nekā 80 cilvēku, kam mēs ar sievu esam mācījuši Bībeli, ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem.

Es esmu neizsakāmi pateicīgs Jehovam, ka mana dzīve ir piepildīta un laimīga un es varu piederēt pie īstas brāļu saimes.