Vai aitas tiešām pazīst sava gana balsi?

Senatnē vairāku ganu ganāmpulki uz nakti reizēm tika sadzīti vienā aplokā, un aitas uzraudzīja vārtu sargs. Kad no rīta ieradās gani, viņi sauca savu ganāmpulku, un aitas atsaucās tikai un vienīgi uz sava gana balsi. Iedams ganāmpulka priekšā, gans aizveda savas aitas uz ganībām. (Jāņa 10:1—5.) V. Tomsons par saviem novērojumiem 19. gadsimta Sīrijā un Palestīnā rakstīja: ”Aitas ir tik pakļāvīgas un labi apmācītas, ka tās padevīgi seko savam ganam. Viņš tās no aploka vai no to sētas un ciemata ved, kur vien vēlas. Tā kā šādās vietās ganāmpulku ir daudz, katrs no tiem iet pa savu taku, un gana uzdevums ir atrast savam ganāmpulkam ganības. Ir būtiski, lai aitas būtu iemācījušās sekot savam ganam un nenoklīstu nenožogotajos labības laukos, kas tik kārdinoši plešas abās ceļa malās. Ja kāda aita nomaldās, tā noteikti iekļūs nepatikšanās. Lai atgādinātu par savu klātbūtni, gans laiku pa laikam spalgā balsī sauc savu ganāmpulku. Aitas pazīst viņa balsi un seko viņam, bet tad, ja tās sauc kāds svešinieks, aitas uz īsu brīdi apstājas, nemierīgi paceļ galvas, un, ja sauciens atkārtojas, tās pagriežas un bēg projām, jo nepazīst svešinieka balsi. Šis stāsts nav izfantazēts, un tā nav arī līdzība. Tas ir fakts. Esmu to pārbaudījis vairākkārt. Gans iet pa priekšu ne tikai lai norādītu ceļu, bet arī lai pārliecinātos, vai ceļš ir piemērots un drošs.” (The Land and the Book, Dž. Grandes revidētais izdevums, 1910, 179. lpp.)

Līdzīgu domu savā grāmatā ir izteicis Dž. Porters: ”Gani veda savus ganāmpulkus uz ganībām no pilsētas vārtiem. Visi viņus varēja labi redzēt, un mēs ar interesi noraudzījāmies uz viņiem un klausījāmies viņos. Tur bija tūkstošiem aitu un kazu, kas bija saplūdušas juceklīgā, milzīgā pulkā. Gani stāvēja līdzās, kamēr visi mājlopi bija izgājuši pa vārtiem. Pēc tam viņi katrs devās ceļā pa savu taku, un, pagājuši uz priekšu kādu gabalu, gani izkliedza raksturīgu, asu saucienu. Aitas to saklausīja. Sākumā mājlopu bars it kā iekšējās trīsās saviļņojās un sašūpojās; pēc tam no bara sāka izvirzīties tādi kā radziņi, kas auga arvien lielāki, līdz pārvērtās garās, dzīvās straumēs, kas plūda katra sava gana virzienā.” (The Giant Cities of Bashan and Syria’s Holy Places, 1868, 45. lpp.)

Vakarā gans atveda ganāmpulku atpakaļ uz aploku. Viņš nostājās pie vārtiem un skaitīja aitas, kamēr tās gāja aplokā zem viņa spieķa vai rokas. (Jer. 33:13.)