”Viņa mūs gauži lūdza palikt”

VIESMĪLĪBA austrumu zemēs ir svarīgs tikums. Indijā visa ģimene drīzāk paliks izsalkusi nekā atstās bez cienasta kādu negaidītu ciemiņu. Irānā namamātes allaž gādā, lai mājās netrūktu pārtikas un viņas varētu viesmīlīgi uzņemt pat negaidītus viesus.

Šāda nesavtība un dāsnums bija raksturīgs arī daudziem cilvēkiem, par kuriem stāstīts Bībelē. Lidija, kas acīmredzot bija jūdaisma prozelīte un dzīvoja Filipos, Maķedonijas galvenajā pilsētā, bija ļoti viesmīlīga. Kādā sabatā apustulis Pāvils un viņa ceļabiedri sastapa Lidiju un vēl dažas sievietes pie upes ārpus pilsētas. Kad Pāvils ar viņām runāja, Dievs Jehova ”atvēra [Lidijas] sirdi Pāvila vārdiem”, un Lidija un viņas saime tika kristīti. Pēc tam viņa lūdza ceļiniekus: ”Ja jums šķiet, ka es ticu tam Kungam, tad nāciet manā namā!” Pāvila ceļabiedrs Lūka vēlāk atcerējās: ”Viņa mūs gauži lūdza palikt.” (Apustuļu darbi 16:11—15.)

Līdzīgi Lidijai kristieši mūsdienās viesmīlīgi uzņem pie sevis ticības biedrus, to vidū arī ceļojošos pārraugus un viņu sievas. Viesmīlīgie saimnieki pretī saņem uzmundrinājumu, ko sniedz garīga sabiedrība un stiprinošas sarunas. Jehovas liecinieki cenšas ”parādīt viesmīlību”, kaut arī lielākā daļa no viņiem dzīvo pieticīgi. (Romiešiem 12:13; Ebrejiem 13:2.) Nesavtība viņiem sagādā lielu prieku, jo, kā teica Jēzus, ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt”. (Apustuļu darbi 20:35.)