”Tagad es tiešām ticu, ka ir Dievs”

ALEKSANDRA ir ukrainiete, kas dzīvo Čehijas galvaspilsētā Prāgā. Kādu dienu, atgriezdamās mājās no darba, tramvaja pieturā viņa pamanīja, ka garāmgājējiem pa kājām mētājas maks. Kad viņa to pacēla un ielūkojās iekšā, viņa neticēja savām acīm — tur bija paciņa ar 5 tūkstošu kronu banknotēm! Izskatījās, ka neviens no apkārtējiem maku nemeklē. Tā kā Aleksandra ir imigrante, viņai ir grūti nopelnīt sev iztiku. Ko viņa iesāka ar atradumu?

Atgriezusies mājās, Aleksandra parādīja maku savai meitai Viktorijai, un viņas abas to pārmeklēja, lai noskaidrotu īpašnieka vārdu un adresi. Taču šādu informāciju viņas neatrada. Makā bez naudas bija lapa ar skaitļiem. Lapas vienā pusē bija uzrakstīts bankas konta numurs, bet otrā pusē vēl kaut kādi skaitļi. Makā vēl bija lapiņa ar bankas nosaukumu un zīmīte, uz kuras bija rakstīts — 330 tūkstoši kronu (vairāk nekā 6 tūkstoši latu). Tieši tik liela naudas summa bija makā.

Aleksandra, izmantojot kādu no uzrakstītajiem skaitļiem, kas izskatījās pēc telefona numura, mēģināja piezvanīt bankai, bet nekas neiznāca. Tāpēc viņa ar meitu devās uz banku un tur pastāstīja, kas bija atgadījies, un jautāja par konta numuru, ko viņas bija atradušas makā. Taču bankā nebija konta ar šādu numuru. Nākamajā dienā Aleksandra atgriezās bankā un nosauca citu numuru, kas arī bija uz vienas no lapiņām, un šoreiz atradās kliente ar šādu konta numuru. Aleksandra un Viktorija sazinājās ar šo sievieti, un noskaidrojās, ka viņa patiešām bija pazaudējusi naudu. Kad viņas satikās, sieviete viņām sirsnīgi pateicās un jautāja: ”Kādu atlīdzību jūs gribat saņemt?”

”Mēs negaidām nekādu atlīdzību,” Viktorija atbildēja. ”Ja mēs būtu gribējušas naudu, mēs to būtu paturējušas sev.” Savā lauzītajā čehu valodā viņa paskaidroja: ”Mēs jums atdodam naudu tāpēc, ka esam Jehovas liecinieces. Tā kā mēs studējam Bībeli, mūsu sirdsapziņa neļauj mums paturēt to, kas mums nepieder.” (Ebrejiem 13:18.) Sieviete iepriecināta sacīja: ”Tagad es tiešām ticu, ka ir Dievs.”