Nāve — briesmīga realitāte

”KOPŠ tā brīža, kad cilvēks piedzimst, nemitīgi pastāv iespēja, ka jebkurā mirklī viņš var nomirt,” rakstīja angļu vēsturnieks Arnolds Toinbijs, ”un galu galā šī iespēja neizbēgami īstenojas.” Cik gan neizturamas bēdas sagādā tuva cilvēka nāve, vienalga, vai mēs būtu zaudējuši ģimenes locekli vai mīļu draugu!

Gadu tūkstošiem nāve ir bijusi briesmīga realitāte. Saskaroties ar tuva cilvēka nāvi, mūs pārņem izmisīga bezspēcības sajūta. No šīm sāpēm nav pasargāts neviens. Kā teicis kāds 19. gadsimta esejists: ”Bēdās mēs visi pārvēršamies par bērniem — visas intelektuālās atšķirības grūst. Pat visgudrākais nezina nekā.” Nāves priekšā mēs visi kļūstam kā mazi bērni — mēs jūtamies pilnīgi bezpalīdzīgi, nav mūsu spēkos mainīt notikušo. Ne bagātība, ne vara nelīdz. Gudrie un inteliģentie paliek bez atbildēm. Stiprie raud tāpat kā vājie.

Senās Izraēlas ķēniņš Dāvids pieredzēja šādas ciešanas, kad nomira viņa dēls Absaloms. Uzzinājis par dēla nāvi, ķēniņš ļāva bēdām vaļu un izsaucās: ”Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!” (2. Samuēla 19:1.) Varens ķēniņš, kas bija pakļāvis spēcīgus ienaidniekus, nespēja neko vairāk kā vien ilgoties, kaut tikai viņš būtu varējis mirt dēla vietā un padoties ”pēdējam ienaidniekam.. nāvei”. (1. Korintiešiem 15:26.)

Vai ir iespējams uzveikt nāvi? Ja tas ir iespējams, kādas nākotnes izredzes ir mirušajiem? Vai mēs vēl kādreiz satiksim savus mirušos tuviniekus? Nākamajā rakstā ir stāstīts, kas par šiem jautājumiem ir teikts Bībelē.