”Andžēla mums ir iemācījusi cienīt viņas ticību”
KĀDA Jehovas lieciniece Itālijā, Rovigo provincē, uzzināja, ka viņai ir audzējs un viņas stāvoklis ir ļoti nopietns. Viņa vairākkārt ārstējās slimnīcā, lūdzot, lai viņa tiktu ārstēta bez asins pārliešanas, un pēc tam viņu mājās aprūpēja medicīnas māsas no vietējā vēža slimnieku aprūpes dienesta.
Trīsdesmit sešus gadus vecās pacientes stingrā ticība un gatavība sadarboties dziļi iespaidoja medicīnas darbiniekus, kas viņu ārstēja. Neilgi pirms tam, kad viņa nomira, viens no tiem kādā medicīnas māsu žurnālā aprakstīja gadījumu ar šo pacienti, ko viņš dēvēja par Andžēlu.
”Andžēla ir pilna dzīvības, un viņai piemīt stipra dzīvotgriba. Viņa apzinās savas slimības bīstamību un, tāpat kā to viņas vietā darītu ikviens no mums, meklē risinājumu, meklē ārstēšanu un zāles.. Mēs, vidējais medicīniskais personāls, pamazām ienācām viņas dzīvē. Un mēs nesastapām nekādu pretestību, gluži otrādi, Andžēlas atklātība visu padarīja vieglu. Bija patīkami nākt pie viņas, jo mēs zinājām, ka mūs gaida sirsnīgs cilvēcisks kontakts, kas nesīs savstarpēju labumu.. [..] Mēs uzreiz sapratām, ka Andžēlas reliģija būs šķērslis cīņā ar viņas slimību.” Šāds uzskats viņam bija tāpēc, ka Andžēla nepiekrita asins pārliešanai, kas, pēc viņa domām, bija nepieciešama. (Apustuļu darbi 15:28, 29.)
”Mēs kā medicīnas darbinieki teicām Andžēlai, ka nepiekrītam viņas lēmumam, bet viņa palīdzēja mums saprast, ko viņai nozīmē dzīvot. Mēs arī sapratām, cik svarīga viņai un viņas ģimenei ir ticība. Andžēla nav nolaidusi rokas, viņa nav padevusies savai slimībai. Viņa ir stipra, un viņa grib cīnīties par savu dzīvību. Andžēla ir izteikusi savu apņemšanos, savu pārliecību. Viņai ir tāda apņēmība, kādas mums bieži vien nav, un ticība, kas ir stiprāka par mūsējo. [..] Andžēla mums ir iemācījusi cienīt viņas ticību, tā palīdzot mums saprast kaut ko tādu, kas atšķiras no mūsu profesionālās ētikas.. Mēs esam pārliecināti, ka tas, ko esam no viņas iemācījušies, ir ļoti svarīgi, jo mēs nonākam saskarē ar visdažādākajiem cilvēkiem, apstākļiem un reliģiskajiem uzskatiem un no katra cilvēka mēs varam kaut ko mācīties un varam viņam kaut ko dot.”
Pēc tam žurnālā bija pievērsta uzmanība 1999. gadā apstiprinātajam Itālijas medicīnas māsu profesionālās ētikas kodeksam, kurā teikts: ”Māsa veic savus pienākumus, ņemot vērā cilvēka reliģiskās, ētiskās un kultūras vērtības, kā arī etnisko piederību un dzimumu.” Reizēm ārstiem un medicīnas māsām ir grūti cienīt pacienta reliģiskos uzskatus, un tie, kas tomēr ir gatavi to darīt, ir pelnījuši īpašu cieņu un pateicību.
Jehovas liecinieku lēmumi veselības un medicīniskās aprūpes jomā ir labi pārdomāti. Viņi nopietni apsver to, kas teikts Bībelē, un, kā liecina Andžēlas piemērs, viņi nav fanātiķi. (Filipiešiem 4:5.) Visā pasaulē aizvien vairāk medicīnas darbinieku ir gatavi cienīt Jehovas liecinieku sirdsapziņu.