Mēs kādreiz bijām vilki, bet tagad esam avis

Bērnībā mēs ar Sakinu dzīvojām kaimiņos. Sakina bija liela un spēcīga, bet es biju maza auguma un tieva. Mēs bieži ķīvējāmies un kādu dienu pamatīgi sakāvāmies. Kopš tās reizes mēs viena ar otru nerunājām un nesveicinājāmies. Pēc kāda laika mēs abas pārcēlāmies uz citurieni un viena par otru vairs neko nezinājām.

1994. gadā es sāku studēt Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, un pamazām mana personība izmainījās. Četrus gadus vēlāk, apmeklējot speciālo kongresu Bužumburā (Burundi), sev par lielu pārsteigumu es satiku Sakinu. Es biju priecīga, ka viņa ir kongresā, tomēr mēs sasveicinājāmies diezgan atturīgi. Vēlāk tajā pašā dienā es neticēju savām acīm, kad ieraudzīju Sakinu starp kristīšanas kandidātiem. Arī viņa bija pilnībā izmainījusi savu dzīvi un vairs nebija tā kausle, ar ko es tik bieži biju naidojusies. Cik brīnišķīgi bija redzēt, ka viņa citu priekšā apliecina savu veltīšanos Dievam, kristījoties ūdenī!

Kad Sakina izkāpa no ūdens, es piesteidzos, lai viņu apkamptu, un iečukstēju viņai ausī: ”Vai atceries, kā mēs kāvāmies?” ”Jā,” viņa atbildēja, ”es atceros gan, bet tā ir pagātne. Tagad es esmu cits cilvēks.”

Mēs abas esam ļoti priecīgas, ka esam atradušas Bībeles patiesību, kas vieno cilvēkus, un ka mēs, kas bijām līdzīgas vilkiem, tagad esam kā avis, kas pieder Lielajam Ganam — Dievam Jehovam. Bībeles patiesība patiešām spēj pārveidot cilvēka dzīvi.