”Drauga sitieni”

APUSTULIS PĀVILS, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā, reiz ievēroja, ka kristiešiem Galatijā ir nepieciešams aizrādījums. Acīmredzot vēlēdamies kliedēt aizvainojumu, ko varētu izraisīt pamācība, Pāvils jautāja: ”Vai es, runādams jums patiesību, esmu kļuvis jūsu ienaidnieks?” (Galatiešiem 4:16, JD.)

Runādams patiesību, Pāvils nebija kļuvis par viņu ienaidnieku. Viņš bija rīkojies saskaņā ar Bībeles principu: ”Drauga sitieni nāk no labas sirds.” (Salamana Pamācības 27:6.) Pāvils zināja, ka, dodams padomu, viņš var aizskart cilvēka pašlepnumu. Taču viņš apzinājās arī to, ka, neizteikdams vajadzīgo aizrādījumu, viņš neļautu izpausties Dieva Jehovas mīlestībai pret grēcinieku. (Ebrejiem 12:5—7.) Tāpēc, būdams labs draugs un rūpēdamies par visas draudzes turpmāko labklājību, Pāvils nekavējās pamācīt Galatijas kristiešus.

Mūsdienās Jehovas liecinieki seko norādījumam darīt par mācekļiem visas tautas un mācīt tās ”turēt visu, ko [Jēzus Kristus] pavēlējis”. Pildīdami savu uzdevumu, šie godprātīgie kristieši nenoklusē Bībeles patiesības, kas vai nu atmasko, vai nosoda kļūdainas mācības un nekristīgu rīcību. (Mateja 15:9; 23:9; 28:19, 20; 1. Korintiešiem 6:9, 10.) Taču tāpēc viņi nav jāuzskata par ienaidniekiem, no kuriem jāvairās, tieši pretēji: viņi rīkojas tā, kā to parasti dara labi draugi.

Psalmu sacerētājs, kam Dievs bija piešķīris gudrību, rakstīja: ”Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas.” (Psalms 141:5.)