Kā parādās dievišķā gudrība?

”NABAGA gudrība tiek nicināta, un viņa vārdi paliek neuzklausīti.” Ar šiem vārdiem ķēniņš Salamans beidza stāstīt par kādu neievērojamu, bet gudru vīru, kas veselu pilsētu paglāba no iznīcināšanas. Diemžēl ”vēlāk neviens cilvēks vairs nepieminēja šo nabaga vīru”. (Salamans Mācītājs 9:14—16.)

Cilvēki parasti raugās nicīgi uz trūcīgajiem un tos neievēro pat tad, ja tie ir paveikuši cildenus darbus. Tā notika arī ar Jēzu. Jesaja par viņu bija pravietojis: ”Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās.” (Jesajas 53:3.) Jēzu daudzi nicināja tikai tāpēc, ka viņam nebija izcila stāvokļa sabiedrībā, viņš nebija tik ievērojams kā tā laika vadoņi. Tomēr viņam piemita gudrība, kas bija daudz pārāka par jebkura grēcīga cilvēka gudrību. Jēzus dzimtās pilsētas iedzīvotāji negribēja atzīt, ka šim ”amatnieka dēlam” būtu tāda gudrība un ka viņš varētu darīt iespaidīgus darbus. Tomēr tā bija smaga kļūda, jo Bībeles stāstījumā teikts, ka Jēzus ”tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ”. Cik daudz gan zaudēja šie cilvēki! (Mateja 13:54—58.)

Centīsimies nepieļaut šādu kļūdu. ”Gudrība attaisnojas ar saviem darbiem,” sacīja Jēzus. Tie, kas veic Dieva darbu un palīdz citiem iegūt gudrību, kas nākusi no debesīm, izceļas nevis ar ievērojamu stāvokli sabiedrībā, bet gan ar ”labiem augļiem” — ticību un darbiem, kas balstās uz Bībeli. (Mateja 7:18—20; 11:19.)