Viņi smēlās drosmi
NE VIENMĒR ir viegli smelties drosmi, lai sludinātu. Apustulis Pāvils teica, ka reiz viņam tas izdevās ”iekš lielas cīnīšanās”. (1. Tesaloniķiešiem 2:2, LB-26.) Vai ir vērts šādi ’cīnīties’? Nav teikts, ka vienmēr atgadīsies kaut kas aizraujošs, tomēr Dieva kalpi bieži ir priecīgi, ka viņi ir spējuši saņemt drosmi. Apskatīsim dažus piemērus.
Astoņgadīgā Tara uzmanīgi klausījās, kā skolotāja klasei stāsta par to, ka Otrā pasaules kara laikā ebrejus koncentrācijas nometnēs varēja pazīt pēc dzeltenās Dāvida zvaigznes, kas tiem bija jānēsā. Tara iedomājās, ka varbūt arī viņai vajadzētu izteikties. ”Es pie sevis lūdzu Dievam palīdzību,” viņa stāsta. Pēc tam Tara pacēla roku un pastāstīja, ka arī Jehovas liecinieki bija šajās nometnēs un ka viņiem bija jānēsā violets trīsstūris. Skolotāju ieinteresēja Taras teiktais, un viņa pateicās meitenei par šo piebildi. Taras vārdi radīja iespēju turpināt sarunas ar skolotāju, un vēlāk skolotāja pat visai klasei parādīja videofilmu ”Jehovas liecinieku nelokāmība nacistu laika vajāšanās”.
Rietumāfrikā, Gvinejā, kāda jauna nekristīta sludinātāja, vārdā Irēna, vēlējās uzlabot savu kalpošanu. Misionāre, kas Irēnai mācīja Bībeli, mudināja meiteni piedāvāt klasesbiedriem žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Irēna šaubījās, vai tam būs kādi rezultāti, jo iepriekš klasesbiedri nebija vēlējušies klausīties, ko viņa stāsta. Tomēr, misionāres pamudināta, Irēna nolēma vispirms griezties tieši pie tās klasesbiedrenes, kura likās visnelabvēlīgāk noskaņota. Irēnai par lielu izbrīnu, meitene bija ļoti atsaucīga un labprāt paņēma žurnālus. Citi skolēni sekoja viņas paraugam, un tajā mēnesī Irēnai izdevās izplatīt vairāk žurnālu nekā piecos iepriekšējos mēnešos kopā.
Trinidādā kāds draudzes vecākais svārstījās, vai viņam iet vai neiet pie kādas skolas direktores runāt par žurnāla Atmostieties! izglītojošo nozīmi. Tomēr viņš saņēma drosmi un to izdarīja. Šis draudzes vecākais stāsta: ”Ieejot skolas teritorijā, es lūdzu Dievu. Man par pārsteigumu, direktore bija ārkārtīgi laipna.” Viņa paņēma Atmostieties! numuru ar nosaukumu ”Uz ko var cerēt mūsdienu jaunatne?” un pat teica, ka izmantos to savās mācību stundās. Kopš tā laika viņa ir pieņēmusi 40 žurnālus par dažādām tēmām.
Pusaudža gados Vonam allaž bija grūti sludināt. ”Es vienmēr uztraucos, man svīda rokas, un es mēdzu ļoti ātri bērt vārdus un nekādi nespēju piespiest sevi runāt lēnāk.” Tomēr Vons kļuva par pilnas slodzes sludinātāju, kaut arī viņam joprojām bija grūti sākt runāt ar cilvēkiem. Reiz, kad viņš visu dienu bija pavadījis veltīgos darba meklējumos, viņš gribēja mājupceļā sludināt kādam metro, ”lai būtu vismaz kaut kas labs tādā sliktā dienā”. Taču, vērojot respektablos biznesmeņus, kas brauca metro vagonā, viņu pārņēma nedrošība. Visbeidzot Vons saņēma drosmi un uzrunāja pavecāku kungu, kas sēdēja viņam blakus. Izraisījās gara saruna. ”Jūs uzdodat ļoti interesantus jautājumus, jaunais cilvēk,” teica biznesmenis un pajautāja: ”Vai jūs esat teologs?” Vons atbildēja: ”Nē, es esmu Jehovas liecinieks.” ”Ā! Nu es saprotu,” vīrietis pasmaidīja.
Visi šie liecinieki, kā arī neskaitāmi citi ir priecīgi, ka viņi ir smēlušies drosmi, lai sludinātu. Vai arī jūs rīkosieties tāpat?
[Attēls 25. lpp.]
Tara
[Attēls 25. lpp.]
Vons