Valstības sludinātāji stāsta
”Dievam visas lietas iespējamas”
ŠIE vārdi ir citēti no Mateja 19:26. Par to patiesumu pārliecinājās kāda jauna sieviete Venecuēlā. Iemācījusies pilnībā paļauties uz Jehovu, viņa pārvarēja kādu nopietnu problēmu. Viņa stāsta:
”Mana vecāmāte bija ļoti labestīgs un sirsnīgs cilvēks. Diemžēl viņa nomira, kad man bija tikai 16 gadu. Viņas nāve man bija smags trieciens. Es zaudēju garīgo līdzsvaru un biju tādā stāvoklī, ka pat negribēju iet ārā no mājas. Ar laiku es pilnībā nošķīros no apkārtējās pasaules.
Es nemācījos un nestrādāju, es vispār negāju ārā no savas istabas. Es jutos vientuļi, man nebija draugu, un es cietu no smagas depresijas. Es domāju, ka nevienam neesmu vajadzīga, un gribēju mirt, lai visam darītu galu. Man nedeva mieru jautājums: ”Kāpēc es vispār dzīvoju?”
Mana māte saņēma žurnālus Sargtornis un Atmostieties! no Giselas — kādas jaunas Jehovas liecinieces. Reiz māte ieraudzīja Giselu netālu no mūsu mājas un pajautāja, vai viņa nevarētu man palīdzēt. Gisela teica, ka pamēģinās, taču es nevēlējos viņu redzēt. Gisela tomēr nepadevās. Viņa man atsūtīja vēstuli, kurā rakstīja, ka grib būt mans draugs un ka mans draugs vēlas būt kāds, kas ir daudz nozīmīgāks nekā viņa. Šis kāds, viņa rakstīja, ir Dievs Jehova.
Mani tas aizkustināja, un es uzrakstīju atbildes vēstuli. Mēs sarakstījāmies trīs mēnešus. Pēc ilgas pierunāšanas un pārliecināšanas es beidzot sadūšojos un piekritu tikties ar Giselu. Mūsu pirmajā tikšanās reizē Gisela studēja ar mani Bībeli, izmantojot grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes. Pēc tam viņa mani uzaicināja apmeklēt sapulci vietējā Valstības zālē. Es ļoti samulsu. Četrus gadus es nebiju izgājusi no mājas, tāpēc mani pārņēma izbailes, iedomājoties vien, ka būs jāiet pa ielu.
Gisela bija ļoti pacietīga. Viņa iedrošināja mani un teica, ka nāks man līdzi. Beigu beigās es piekritu. Kad mēs tuvojāmies Valstības zālei, es sāku trīcēt un svīst. Es pat nespēju nevienu pasveicināt. Tomēr es piekritu nākt uz sapulcēm arī turpmāk, un Gisela katru nedēļu iegriezās pēc manis.
Lai man būtu vieglāk tikt galā ar uztraukumu, mēs gājām uz sapulcēm labu laiku pirms to sākuma. Mēs stāvējām pie durvīm un sveicinājāmies ar visiem, kas ienāca zālē. Tā es apsveicinājos atsevišķi ar diviem trim cilvēkiem, nevis uzreiz nonācu lielā ļaužu pulkā. Ikreiz, kad es domāju, ka vairs nespēju to izturēt, Gisela citēja Mateja 19:26: ”Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.”
Lai gan tas nebija viegli, pēc kāda laika es jau varēju apmeklēt rajona kopsanāksmi — pasākumu, uz kuru bija ieradušies ļoti daudz cilvēku. Tas man bija ārkārtīgi liels sasniegums. 1995. gada septembrī es saņēmos un izteicu draudzes vecākajiem savu vēlēšanos sludināt pa mājām. Sešus mēnešus vēlāk, 1996. gada aprīlī, es kristījos, tā apliecinot, ka esmu sevi veltījusi Jehovam.
Nesen kāds man jautāja, kur es ņēmu drosmi, lai to visu paveiktu. Es atbildēju, ka mana vēlēšanās iepriecināt Jehovu ir stiprāka par manām bailēm. Joprojām gadās brīži, kad es esmu nomākta, tomēr mani iepriecina iespēja kalpot par pionieri. Atskatoties pagātnē, es nevaru nepiekrist Giselai. Tagad man ir Draugs, kas par mani rūpējas un ”mani dara stipru”.” (Filipiešiem 4:13.)
[Attēli 8. lpp.]
”Mana vēlēšanās iepriecināt Jehovu ir stiprāka par manām bailēm”