Uzvara pār ļaunumu

”KĀPĒC šis sprāgušais suns lād manu kungu un ķēniņu? Atļauj man noiet tur pāri pie viņa un viņam noraut galvu!” Šādu lūgumu izteica Abišajs, Izraēlas karaspēka vienības pavēlnieks. Viņš bija dusmu pilns, kad dzirdēja kādu benjamīnieti, vārdā Šimejs, ļauniem vārdiem zaimojam viņa kungu — ķēniņu Dāvidu. (2. Samuēla 16:5—9.)

Abišajs vadījās pēc tāda paša principa, kāds ir izplatīts mūsdienās, proti, nepalikt parādā un atriebties. Abišajs gribēja, lai Šimejs saņemtu atmaksu aizvainojošo vārdu dēļ, ar kuriem viņš bija apbēris Dāvidu.

Bet kāda bija Dāvida reakcija? Dāvids atturēja Abišaju, sacīdams: ”Ļau[j] tam, lai viņš lādas.” Lai gan Šimeja apvainojumi bija nepatiesi, Dāvids bija pazemīgs un nepadevās kārdinājumam atriebties. Viņš šo notikumu atstāja Jehovas ziņā. (2. Samuēla 16:10—13.)

Dāvids atguva troni, kad viņa dēla sacelšanās, kuras laikā viņam vajadzēja bēgt, beidzās neveiksmīgi. Viens no pirmajiem, kas viņu sveica un lūdza piedošanu, bija Šimejs. Abišajs atkal gribēja benjamīnieti nogalināt, taču Dāvids viņam to neatļāva. (2. Samuēla 19:16—24.)

No visiem šiem notikumiem mēs redzam, ka Dāvids rīkojās tā, kā to vēlāk darīja Jēzus Kristus, par kuru apustulis Pēteris rakstīja: ”Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ..bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu.” (1. Pētera 2:23.)

Mūsdienās kristieši tiek mudināti būt ’pazemīgiem, neatmaksāt ļaunu ar ļaunu’. (1. Pētera 3:8, 9.) Sekodami Dāvida un Jēzus Kristus piemēram, arī mēs varam ’uzvarēt ļaunu ar labu’. (Romiešiem 12:17—21.)