Cīņa par ”svēto” vietu

PIRMAIS krusta karš, kas bija sācies ar Romas pāvesta svētību, sasniedza savu kulmināciju 1099. gada 15. jūlijā, kad tika ieņemta Jeruzaleme. Krustneši slepkavoja visus pilsētas iedzīvotājus pēc kārtas. Izglābās tikai pilsētas valdnieks un viņa miesassargi, kas par savu dzīvību piedāvāja ievērojamu izpirkuma naudu. Mācītājs Antonijs Bridžs grāmatā par krusta kariem rakstīja, kas notika ar pārējiem musulmaņiem un jūdiem, kuri dzīvoja pilsētā: ”Kad krustneši beidzot bija iekļuvuši pilsētā, viņus pārņēma neiedomājama asinskāre. ..viņi nogalināja visus vīriešus, sievietes un bērnus, ko varēja atrast pilsētā.. [..] Kad nebija vairs neviena, ko nogalināt, uzvarētāji devās gājienā pa pilsētas ielām.. uz Svētā Kapa baznīcu, lai pateiktos Dievam.” (Anthony Bridge, The Crusades.)

Turpmākajos gadsimtos Jeruzalemes dēļ bija daudz nesaskaņu katoļu, pareizticīgo un citu kristīgās pasaules reliģiju starpā. Vairāku reliģiju vadītāju strīdi par Jeruzalemes svētajām vietām 19. gadsimta 50. gados kļuva par ieganstu Krimas kara sākšanai. Šajā karā, kurā Lielbritānija, Francija un Turcija cīnījās pret Krieviju, gāja bojā pusmiljons cilvēku.

Strīdi par Jeruzalemes svētajām vietām nerimās arī pēc Krimas kara. Musulmaņi, kas toreiz valdīja šajā apgabalā, mēģināja nodibināt mieru, sadalīdami svētās vietas starp dažādu reliģiju pārstāvjiem. Dr. Menaše Harels grāmatā par Jeruzalemi norāda: ”Šo principu atzina.. Apvienoto Nāciju Organizācija rezolūcijā, kas tika pieņemta 1947. gada novembrī. Tāpēc tas tika iekļauts starptautiskajā likumdošanā.” (Menashe Har-el, This Is Jerusalem.) Tā Svētā Kapa baznīca kļuva par katoļu, pareizticīgo, armēņu, sīriešu un koptu baznīcas kopīpašumu. Savas tiesības uz šo baznīcu ir pieteikusi arī etiopiešu baznīca, kuras pārstāvji dzīvo būdās uz tās jumta. Svētā Kapa baznīcu daudzi cilvēki uzskata par kristietības vissvētāko vietu. Tajā ir daudz altāru, tēlu un svētbilžu. Kāda cita svētā vieta, Gordona Kalvārija, ir ļoti nozīmīga daudziem protestantiem, kas uzskata, ka šajā vietā tika nogalināts un apbedīts Jēzus.

Pirms daudziem gadsimtiem Jēzus kādai sievietei, kas svētas vietas uzskatīja par ļoti nozīmīgām, teica: ”Nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē. [..] ..īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā.” (Jāņa 4:21—24.) Tāpēc patiesie kristieši negodina svētās vietas. Mūsu ēras 70. gads, kad romieši izpostīja neuzticīgo Jeruzalemi, ir brīdinājums kristīgajai pasaulei. Tās elkdievība, strīdi un noziegumi nekādi nav nosaucami par kristīgu rīcību. Tāpēc to gaida sods, ko Dievs ir noteicis visām lielās Bābeles reliģijām. (Atklāsmes 18:2—8.)