Vai tavi vārdi ievaino vai dziedē?

NAV nekāds brīnums, ka šajos grūtajos laikos daudziem ir ”salauztas sirdis” un ”satriekts un noskumis prāts”. (Psalms 34:19.) Tāpēc, kā rakstīja apustulis Pāvils, mums vienmēr ’jārunā mierinoši ar nomāktajām dvēselēm’ (NW) un ’jāpalīdz vājajiem’. (1. Tesaloniķiešiem 5:14.) Bet ko darīt, ja kāds tuvs draugs vai paziņa mūs aizvaino vai rīkojas pavisam aplami? Šādā situācijā varbūt rodas vēlēšanās izteikt pamatotu kritiku. Taču der atcerēties kaut ko ļoti svarīgu. Ja arī padoms pats par sevi ir vērtīgs, izteikts skarbos vārdos, tas var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Salamana Pamācībās 12:18 rakstīts: ”Kas paradis neapdomīgi runāt un vienkārši muti palaist, nereti ieduŗ kā ar zobenu.”

Tāpēc, kad gatavojamies dot kādam padomu vai noskaidrot radušās domstarpības, ir svarīgi atcerēties vārdus, kas lasāmi šī paša panta otrajā daļā: ”Zinīga cilvēka valoda ir kā dziedinātājas zāles.” Pajautā sev: ”Ja padoms būtu nepieciešams man, kādu attieksmi pret sevi es vēlētos sagaidīt?” Vairākums cilvēku daudz labprātāk atsaucas uz uzmundrinājumu, nevis kritiku. Tāpēc neskopojies ar uzslavām. Tā tev bieži izdosies pamudināt apvainotāju labot savu rīcību, un viņš, visticamāk, būs pateicīgs par saņemto palīdzību.

Cik svarīgi, lai mūsu vārdi vienmēr būtu laipni! Dziedinoši vārdi labvēlīgi ietekmē klausītāju, kā par to rakstīja psalmu sacerētājs: ”Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas.” (Psalms 141:5.)