Ķēniņvalsts sludinātāji stāsta

Kongo Demokrātiskajā Republikā jaunieši slavē Dievu

PIRMS daudziem gadsimtiem psalmu dziesminieks sirsnīgi aicināja jauniešus pievienoties tiem cilvēkiem, kas slavē mūžības Ķēniņu; viņš rakstīja: ”Jaunekļi un jaunavas, sirmgalvji un bērni! ..visiem būs teikt tā Kunga vārdu, jo vienīgi Viņa vārds ir augsts.” (Psalms 148:12, 13.) Turpinājumā lasāmi gadījumi no Kongo Demokrātiskās Republikas, kuri apstiprina, ka tā ir nenovērtējama privilēģija.

• Kādu vīrieti, kura namā dzīvoja speciālais pionieris, bija labvēlīgi ietekmējusi Jehovas liecinieku uzvedība. Tāpēc viņš atļāva lieciniekiem studēt Bībeli ar viņa piecgadīgo meitu Fifī. Studējot publikāciju Mana Bībeles stāstu grāmataa, Fifī garīgi auga, un tēvs, pamanījis meitas izaugsmi, atļāva viņai apmeklēt sapulces Ķēniņvalsts zālē. Tur mazā Fifī iemācījās Ķēniņvalsts dziesmas no liecinieku dziesmu grāmatas. Viņai īpaši iepatikās 4. dziesma ar nosaukumu ”Dieva apsolītā paradīze”.

Kādu dienu Fifī tēvs nolēma paņemt meitu līdzi uz savu baznīcu. Visiem par pārsteigumu, Fifī atteicās dziedāt baznīcas dziesmas. Kāpēc? Viņa uzskatīja, ka tēva baznīcā dziedātās dziesmas nesaskan ar to, ko viņa bija uzzinājusi Bībeles nodarbībās. Baznīcas dziesmu vietā viņa drosmīgi dziedāja savu mīļāko Ķēniņvalsts dziesmu.

Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem labot meitenes uzskatus baznīcas vadītāji nolēma izslēgt piecgadīgo Fifī no baznīcas! Lai gan pret Fifī bija tik slikti izturējušies, tēvs saglabāja mieru. Viņš lepojās ar Fifī, tāpēc ka viņa bija stingri iestājusies par savu ticību. Gan Fifī tēvs, gan māte vēlējās, lai meita turpinātu tikties ar Jehovas lieciniekiem.

• Kad kāds pusaudzis, vārdā Lukodī, nolēma studēt ar Jehovas lieciniekiem Bībeli, viņa tēvs kļuva ļoti nikns. Reiz, kad Lukodī gatavojās doties uz sapulci Ķēniņvalsts zālē, tēvs viņam piedraudēja ar mačeti. Kādā citā reizē tēvs ar nūju sita Lukodī, atstājot viņa mugurā dziļu brūci. Par spīti spēcīgai pretestībai, Lukodī saglabāja stingru apņemšanos kļūt par Jehovas liecinieku. Viņš turpināja garīgi augt un kristījās. Tagad viņš kalpo par pastāvīgo pionieri.

Brāļa nostāja atstāja lielu iespaidu uz Lukodī jaunāko māsu Sonu, un arī viņa sāka studēt ar Jehovas lieciniekiem Bībeli. Lai pārtrauktu studijas, tēvs aizsūtīja Sonu mācīties uz citu ciematu, kur nebija liecinieku. Taču Sona pastāvīgi stāstīja citiem par to, ko bija uzzinājusi. Iznākumā ieinteresējās arī viņas māsīca.

Kad liecinieki no kaimiņu ciemata uzzināja par Sonas sludināšanu, viņi apmeklēja Sonu un parūpējās par regulārām mājas Bībeles nodarbībām. Sona turpināja garīgi augt un drīz vien, tāpat kā viņas brālis, kļuva par veltījušos un kristītu Jehovas liecinieci. Viņas māsīca tagad ir nekristīta sludinātāja, un šajā ciematā notiek grāmatstudija.

Cik tas ir brīnišķīgi un uzmundrinoši, ka jaunieši pievienojas tiem cilvēkiem, kas slavē Jehovas vārdu!

[Zemsvītras piezīme]