Nacistu organizētajās vajāšanās viņi palika nelokāmi

JEHOVAS LIECINIEKU drošsirdība un stingrā morālā stāja nacistiskajā Vācijā spilgti kontrastēja ar nostāju, kādu ieņēma kristīgās pasaules baznīcas. Šādu atzinumu savā grāmatā Ideology of Death (Nāves ideoloģija) ir izteicis vēstures profesors Džons Veiss. Viņš raksta:

”1934. gadā evaņģēliski luteriskā baznīca uzstāja, ka ”luterāņiem ar prieku jāpieņem” nacisms, un pateicās ”Dievam tam Kungam” par to, ka viņš ir devis vāciešiem ”dievbijīgu un uzticamu valdnieku”. [..] Protestantu bīskaps savai garīdzniecībai rakstīja: ”[Hitleru] pie mums ir atsūtījis Dievs.”” Veiss turpina: ”Vācijas metodistu baznīca.. bija vienisprātis ar bīskapu Dibēliusu, ka Hitlers ir izglābis Vāciju no draudošās boļševiku revolūcijas, atnesis mieru un stabilitāti.. Mormoņu baznīca paziņoja saviem ticīgajiem, ka pretošanās Hitleram ir rupjš mormoņu likumu pārkāpums.” Viņš piebilst: ”Katoļiem tika teikts, ka paklausīt jaunajai varai ir svēts pienākums; pienākums, kas nekad nav ticis atcelts — pat ne pēc tām šausmām, kuras norisinājās austrumos un par kurām garīdzniecība bija informēta.”

Bet ko var teikt par Jehovas lieciniekiem? Profesors Veiss norāda, ka ”Jehovas liecinieki bija vienīgā reliģiskā grupa, kas pretojās nacismam”. Tūkstošiem Jehovas liecinieku atradās ieslodzījumā, kaut arī, kā turpinājumā izsakās profesors Veiss, ”ikviens liecinieks, kas bija nosūtīts uz koncentrācijas nometni, būtu varējis atgūt brīvību, vienkārši parakstot dokumentu par atsacīšanos no savas ticības”.

Profesors Veiss par Jehovas liecinieku uzticību saka: ”Viņu rīcībā atainojās nepārspējams neatlaidības un varonības gars, kāds bija agrīnajai kristietībai, pirms tā bija kļuvusi par nostabilizējušos institūtu un pirms vēlēšanos dzīvot nevainojami bija apslāpējusi tieksme iekļauties sabiedrībā. Kā rakstīja kāds protestantu mācītājs, nevis diženās baznīcas, bet šie apmelotie un izsmietie cilvēki bija tie, kas pirmie nostājās pret nacisma dēmona nevaldāmajām dusmām un uzdrošinājās aizstāvēt savu ticību.”