Lasītāju jautājumi
Ja jau Jehovas liecinieki cenšas būt godīgi un uzticas cits citam, kāpēc viņi uzskata, ka, veicot savstarpējus biznesa darījumus, ir svarīgi noslēgt rakstveida līgumu?
Šāda rīcība ir balstīta uz Rakstiem, un tajā izpaužas praktiskums un mīlestība. Kāpēc tā var teikt? Lai to noskaidrotu, aplūkosim šos trīs aspektus saistībā ar biznesa līgumiem.
Bībelē mēs varam lasīt par Dieva attiecībām ar Izraēlu — tautu, ar ko Dievs bija noslēdzis derību. Tajā ir ietvertas arī ziņas par biznesa darījumiem, kuros bija iesaistīti patiesie Dieva kalpotāji. Pirmajā Mozus grāmatā, 23. nodaļā, ir kāds apraksts, par ko mēs varētu padomāt. Kad nomira Ābrahāma mīļotā Sāra, viņš vēlējās iegādāties apbedīšanas vietu. Ābrahāms uzsāka kārtot darījumu ar kanaāniešiem, kas dzīvoja Hebronas tuvumā. 7.—9. pantā var redzēt, ka Ābrahāms piedāvāja noteiktu cenu par izvēlēto zemes gabalu. 10. pants pierāda, ka piedāvājums tika izteikts publiski — to dzirdēja ļaudis, kas atradās pilsētas vārtos. No 13. panta var redzēt: kaut arī īpašnieks piedāvāja Ābrahāmam zemi atdot, Ābrahāms atbildēja, ka ņems zemi tikai par samaksu. Un 17., 18. un 20. pants parāda, ka darījums tika noslēgts, to apstiprinot ”visu hetiešu klātbūtnē, kas vien tās pilsētas vārtos bija sapulcējušies”.
Bet vai būtu bijusi kāda atšķirība, ja abi cilvēki, kas kārtoja savstarpējus biznesa darījumus, būtu bijuši patiesie Dieva kalpotāji? Jeremijas grāmatas 32. nodaļa mums sniedz atbildi. Lasot aprakstu, kas sākas ar 6. pantu, mēs redzam, ka Jeremijam bija jāiegādājas no sava brālēna tīrums. 9. pants parāda, ka viņi bija vienojušies par atbilstošu cenu. Un tagad izlasiet 10.—12. pantu: ”Tad es [Jeremija] uzrakstīju pirkšanas līgumu, to apzīmogoju un liku lieciniekiem parakstīt un iesvēru naudu ar svariem. Es ņēmu apzīmogoto pirkšanas līgumu ar nolīgumu un noteikumiem un arī apzīmogoto norakstu [”neaizzieģelēto”, LB-26] un nodevu līgumu Baruham, Nerijas dēlam, Maāsejas dēlam, mana brālēna Hanameēla klātbūtnē un liecinieku klātbūtnē, kas bija parakstījuši līgumu, un visu jūdiešu klātbūtnē, kas bija sardzes pagalmā.”
Jā, kaut arī Jeremija slēdza darījumu ar ticības biedru, turklāt savu radinieku, viņš parūpējās par dažiem juridiskiem pasākumiem, ko bija saprātīgi ievērot. Tika uzrakstīti divi dokumenti — viens tika atstāts neaizzīmogots, lai tas būtu brīvi pieejams, un otrs tika aizzīmogots, lai, gadījumā ja kādreiz rastos šaubas par neaizzīmogotā precizitāti, otrais dokuments noderētu par pierādījumu. Tas viss tika kārtots, kā teikts 13. pantā, ”viņu klātbūtnē”. Tas bija oficiāls biznesa darījums, kas tika noslēgts atklāti un bija liecinieku apstiprināts. Tātad ir skaidrs, ka patiesie Dieva kalpotāji, kas kārto darījumus, tos apstiprinot un dokumentāri noformējot, rīkojas saskaņā ar precedentu, kas atrodams Svētajos rakstos.
Šāda rīcība ir arī praktiska. Mēs zinām, cik patiess ir izteiciens, ka ”viss.. ir atkarīgs no laika un apstākļiem”. (Salamans Mācītājs 9:11.) Tas attiecas arī uz Dievam padevīgiem un uzticīgiem kristiešiem. Jēkaba 4:13, 14 par to ir teikts šādi: ”Nu tad jūs, kas sakāt: ”Šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu,” jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu.” Tātad mēs varētu sākt īstenot kādu projektu, piemēram, kaut ko nopirkt, saskaņā ar vienošanos izdarīt kādu darbu vai kādam kaut ko izgatavot. Bet kas var notikt rīt — vai pēc mēneša, vai gada? Ja nu mēs paši vai mūsu darījuma partneris ciestu nelaimes gadījumā? Tas varētu padarīt vienošanos neizpildāmu. Un ja nu mēs nevarētu paveikt šo darbu vai arī otrs cilvēks pārliecinātos, ka viņam ir gandrīz neiespējami izdarīt maksājumus vai izpildīt savas saistības? Ja šādā situācijā nav rakstveida līguma, var rasties nopietnas problēmas — problēmas, kuras varētu atrisināt vai no kurām būtu bijis iespējams izvairīties, ja šāds kontrakts būtu uzrakstīts.
Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst: dzīves nenoteiktības dēļ var gadīties, ka kādam citam ir vai nu jāpārņem, vai jānokārto mūsu vai mūsu partnera biznesa darījumi. 14. pantā Jēkabs piemetina: ”Jo tā [jūsu dzīve] ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist.” Mēs varam negaidīti nomirt — tāda ir dzīves realitāte. Un tad, ja ar kādu no darījumā iesaistītajām pusēm notiek kaut kas neparedzēts, rakstveida līgums jeb kontrakts dod iespēju šo darījumu turpināt citiem.
Šie apsvērumi zināmā mērā sasaucas ar trešo aspektu — rakstveida līguma noslēgšanā izpaužas arī mīlestība. Kāds no darījuma partneriem var nomirt vai arī ciest nelaimes gadījumā un kļūt darba nespējīgs, un, to apzinoties, kristieša rīcībā nenoliedzami izpaustos mīlestība, ja viņš rakstveidā apliecinātu savas saistības un finansiālās prasības. Rakstveida līguma noslēgšana neliecina par neuzticēšanos; gluži otrādi — noslēgdami biznesa līgumu, kurā ir tieši un skaidri izklāstīts, kas brālim jādara vai ko viņš varēs saņemt, mēs apliecinām mīlestību pret brāli, ar kuru kārtojam darījumu. Turklāt tas gandrīz pilnībā ļauj novērst iemeslu aizvainojumam, ja viens no darījuma partneriem, būdams nepilnīgs cilvēks, aizmirstu kādu savu pienākumu vai līguma niansi. Un kurš gan no mums ir pilnīgs, spējīgs visu atcerēties vai nekad nepārprast kādas nianses vai nolūkus? (Mateja 16:5.)
Ir arī citi veidi, kā biznesa līgumu rakstveida noformēšanā atspoguļojas mīlestība pret mūsu brāli, mūsu ģimeni un draudzi kopumā. Bet mums būtu jāsaprot, ka atbilstoši izstrādātu rakstveida līgumu noslēgšana liecina ne tikai par mīlestību — tā ir arī praktiska un ir balstīta uz Rakstiem.