Kāpēc šie laiki ir tik ļauni?

KAD jūs apsēžaties, lai izlasītu laikrakstu, noskatītos televīzijas ziņu raidījumu vai noklausītos radio ziņu pārraidi, jūs gaidāt sliktas ziņas, vai nav tiesa? Domājams, jūs nepārsteidz informācija par to, ka joprojām plosās kāds no mūsdienu kariem, ka joprojām zeļ vardarbīga noziedzība vai ka bads joprojām atņem spēkus kādai mazattīstītai zemei.

Ja jūs personīgi dzīvojat vietā, kur nekas tāds nenotiek, šādi ziņojumi jums droši vien pastāvīgi nesagādā pārmērīgas sirdssāpes. Tik tiešām — kurš gan spētu just līdzi visiem neskaitāmajiem cietējiem pasaulē? Taču ļoti grūti ir palikt vienaldzīgiem, kad uzzinām, kā ciešanas skar konkrētus cilvēkus. Citiem vārdiem sakot, viens ir lasīt par karu un domāt par nogalināto cilvēku skaitu, bet pavisam kaut kas cits — lasīt par mazo Adnanu, kādu deviņgadīgu bosniešu puisēnu, kura māte gāja bojā, kad tika sabombardēta māja, kur viņi dzīvoja. Pēc pāris mēnešiem kāds snaiperis nošāva Adnana tēvu, kad tas kopā ar dēlu gāja pa ielu. Vēl dažas nedēļas vēlāk Adnana acu priekšā noasiņoja un nomira viņa māsa, pēc tam kad skolas pagalmā bija sprādzis artilērijas šāviņš. Ārsti, kas ārstēja Adnana traumu, atklāja, ka zēns ir nejūtīgs, ka viņam nav pilnīgi nekādu emociju — pat ziņkāres. Bailes un atmiņu uzplaiksnījumi padarīja nepanesamas Adnana nomoda stundas; murgu dēļ viņš nevarēja mierīgi gulēt naktīs. Notikumi ar Adnanu nav sausi statistikas dati. Adnans ir bērns, kas cieš, un mēs vienkārši nevaram nejust viņam līdzi.

To pašu var teikt par citām pasaules nelaimēm. Viens ir lasīt par badu, bet gluži kas cits ir skatīties attēlā, kurā redzama piecgadīga meitenīte ar uzpūstu vēderu, kārnām rokām un kājām — tik tikko dzīvs badošanās upuris. Viens ir pārlūkot statistikas datus par noziedzību, bet pavisam kas cits — dzirdēt par padzīvojušu atraitni, kas nežēlīgi piekauta, aplaupīta un izvarota. Viens ir lasīt par ģimenes attiecību lejupslīdi, bet pilnīgi kaut kas cits — uzzināt, ka māte tīšuprāt ir turējusi badā un bez žēlastības situsi savu pašas bērnu.

Ir sāpīgi par to lasīt. Bet vēl daudz sliktāk ir tad, ja kāda no minētajām plaši izplatītajām nelaimēm skar tieši mūs. Kad cilvēks personīgi cieš no ļaunuma, tad kopaina, kādu sniedz ziņojumi par notikumiem pasaulē, viņam var kļūt neizturama. Pārņem šausmas, kad skaidri apzināmies faktu, ka noziedzības, kara, bada un slimību izraisītās ciešanas pieaug cilvēces vēsturē vēl nebijušā mērogā. Ja domājam par 20. gadsimta reālijām, sekas var būt ļoti nopietnas — un apjukums, bailes un depresija mūsdienās nav nekas neparasts.

Cilvēki, kas pieder pie visdažādākajām reliģijām, meklē atbildes uz satraucošiem jautājumiem: kāpēc stāvoklis ir tik slikts? Kas cilvēci gaida nākotnē?

Diemžēl reliģijas mūsdienās reti piedāvā apmierinošas atbildes. Kad jūs ieraudzījāt jautājumu uz šī žurnāla vāka, jūsu reakcija, iespējams, bija skeptiska — un tas ir saprotami. Fundamentālās reliģijas bieži mēģina izlasīt Bībelē to, kā tur īstenībā nemaz nav, — precīzu dienu un stundu, kad pasaulei pienāks gals. (Skatīt Mateja 24:36.) Šī žurnāla izdevēji ļauj Bībelei izskaidrot pašai sevi. Iespējams, jūs brīnīsieties, uzzinot, ka Bībelē atrodamā informācija par pēdējām dienām pamatojas uz faktiem un ir saprātīga. Turklāt Bībele ne tikai paskaidro, kāpēc stāvoklis ir tik ļauns. Tā dod arī cerību uz nākotni — patiesi mierinošu cerību. Aicinām jūs izlasīt nākamos rakstus, un jūs par to pārliecināsieties.

[Norāde par attēla autortiesībām 3. lpp.]

Jobard/Sipa Press