Nepaturi sevī aizvainojumu

KAD kāds mūs apvaino, var šķist, ka atturēties no dusmām ir grūtāk nekā jebkad. Bībelē dots praktisks padoms, ko izmantot šādās situācijās. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Dusmās neapgrēkojieties [”dusmojiet un negrēkojiet”, LB-26]: lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Efeziešiem 4:26.)

Ja kāds mums dara ļaunu, ir pilnīgi dabiski kaut kādā mērā izjust sašutumu. Pāvils teica: ”Dusmojiet.” Tas netieši norāda, ka dusmas dažkārt var būt vietā — iespējams, kā atbilde uz negodīgu izturēšanos vai netaisnu spriedumu. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 11:29.) Taču pat taisnīgām dusmām, ja tās paliek neizkliedētas, var būt postošas sekas, kas var izraisīt lielu grēku. (1. Mozus 34:1—31; 49:5—7; Psalms 106:32, 33.) Bet ko tu vari darīt, kad tevī rodas dusmas?

Parasti samērā mazsvarīgu pārkāpumu gadījumā tu vari vai nu atrisināt radušos situāciju ’klusībā savā sirdī’ un klusēt, vai arī tikties ar pāridarītāju un pārrunāt jūsu domstarpības. (Psalms 4:5; Mateja 5:23, 24.) Jebkurā gadījumā vislabāk ir nokārtot šo lietu nevilcinoties, lai aizvainojums nesamilztu arvien lielāks un neizraisītu traģisku iznākumu. (Efeziešiem 4:31.)

Jehova labprāt piedod mūsu grēkus, pat tādus grēkus, ko mēs esam izdarījuši, varbūt nemaz tos neapzinoties. Vai mēs līdzīgi nevarētu piedot nebūtiskus pārkāpumus citiem cilvēkiem? (Kolosiešiem 3:13; 1. Pētera 4:8.)

Interesanti, ka grieķu vārds ar nozīmi ’piedot’ burtiski nozīmē ’ļaut aiziet’. Lai varētu piedot, pāridarījums nav noteikti jāuzlūko par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu vai jāaizmirst kā vērā neņemams. Piedot — tas reizēm vienkārši nozīmē ļaut attiecīgajai situācijai palikt pagātnē, apzinoties, ka aizvainojuma glabāšana sevī tikai palielinās tavu nastu un graus kristiešu draudzes vienotību. Turklāt paturēt sevī aizvainojumu var būt kaitīgi tavai veselībai! (Psalms 103:9.)