Gluži kā dzelzs asina dzelzi

NEILGI pirms mūsu ēras trešā gadsimta beigām kāds nopietns jauns cilvēks vārdā Antonijs — tiek teikts, ka viņš bija ”koptu kristietis”, — pameta pasauli un 20 gadus pavadīja nošķirtībā tuksnesī. Kāpēc viņš tā rīkojās? Pēc viņa domām, tā viņš varēja vislabāk kalpot Dievam. Viņš bija kristīgās pasaules pirmais ietekmīgais vientuļnieks jeb eremīts.

Mūsdienās kristīgajā pasaulē ir maz vientuļnieku. Taču arvien vairāk un vairāk cilvēku cenšas nošķirties no pārējiem citādi. Viņi atsakās runāt ar citiem par reliģiju, jo uzskata, ka šādas sarunas izraisa domstarpības un strīdus. Viņu izpratnē kalpot Dievam galvenokārt nozīmē nedarīt ļaunu savam tuvākajam.

Tiesa, cilvēks, kas pieder pie patiesās reliģijas, nedara ļaunu tuvākajam, tomēr ar to vien nepietiek. Kādā senā sakāmvārdā ir teikts: ”Dzelzs tiek ar dzelzi uzasināta, un vīrs trin vīru.” (Salamana Pamācības 27:17.) Patiesībā Bībele kristiešus mudina pulcēties, nevis pilnīgi nošķirties no pasaules vai no citiem kristiešiem. (Jāņa 17:14, 15.) Tajā ir teikts: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces.” (Ebrējiem 10:24, 25.) Jehovas liecinieki klausa šim padomam. Vairākas reizes nedēļā viņi sapulcējas, lai ’trītu cits citu’, stiprinot cits cita ticību. Viņi redz, ka godīga Bībeles pārspriešana nerada ķildas. Gluži otrādi, tās iznākums ir saskaņa un miers. Tā ir būtiska patiesās pielūgsmes daļa.