Sapnis par milzīgo koku

Reiz Nebukadnecars redzēja biedējošu sapni. Viņš sasauca savus gudros, lai tie viņam izskaidrotu, ko nozīmē šis sapnis. Tomēr neviens to nespēja. Visbeidzot valdnieks runāja ar Daniēlu.

Nebukadnecars teica Daniēlam: ”Sapnī es redzēju koku. Tas izauga tik liels, ka sasniedza debesis. To varēja redzēt no visām zemes malām. Tam bija skaistas lapas un daudz augļu. Zvēri atpūtās tā paēnā, un putni taisīja savas ligzdas tā zaros. Tad nokāpa eņģelis no debesīm. Viņš sauca: ”Nocērtiet šo koku, apcērtiet tā zarus! Bet tā celmu ar visām saknēm atstājiet un aplieciet tam apkārt dzelzs un vara stīpas. Cilvēka prāta vietā kokam tiks dots dzīvnieka prāts, un tā paies septiņi laiki. Visi cilvēki uzzinās, ka Dievs ir Visaugstākais valdnieks un ka viņš var iecelt par ķēniņu, kuru vien vēlas.””

Jehova atklāja Daniēlam sapņa nozīmi. To uzzinājis, Daniēls izbijās. Viņš teica: ”Ak, ķēniņ, kaut šis sapnis attiektos uz taviem ienaidniekiem! Bet tas ir par tevi. Milzīgais koks, kas tika nocirsts, — tas esi tu. Tu zaudēsi savu varu un ēdīsi zāli laukā kā zvērs. Bet, tā kā eņģelis pavēlēja atstāt koka celmu ar saknēm, tu atkal kļūsi par ķēniņu.”

Pagāja gads. Nebukadnecars pastaigājās pa savas pils jumtu, apbrīnodams Babilonu, un sacīja: ”Palūk, kādu brīnišķīgu pilsētu es esmu uzcēlis! Skat, cik varens es esmu!” Viņam vēl runājot, atskanēja balss no debesīm: ”Nebukadnecar! Tagad tava ķēniņa vara tev ir atņemta!”

Tajā pašā brīdī Nebukadnecars zaudēja saprātu un kļuva līdzīgs zvēram. Viņam nācās atstāt pili un dzīvot kopā ar zvēriem laukā. Nebukadnecaram izauga gari mati kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putna nagi.

Kad bija pagājuši septiņi gadi, Nebukadnecaram saprāts atgriezās un Jehova viņu padarīja par Babilonijas valdnieku. Tad Nebukadnecars teica: ”Es slavēju Jehovu, debesu Ķēniņu! Tagad es zinu, ka Jehova ir Visaugstākais valdnieks! Viņš lepnajiem liek mācīties pazemību, un viņš var piešķirt ķēniņa varu, kuram vien vēlas.”