Jehova ir pacietīgs ar Jonu

Asīrijas pilsētā Nīnivē dzīvoja ļoti ļauni cilvēki. Jehova lika savam pravietim Jonam doties uz Nīnivi un brīdināt tās iedzīvotājus, ka tiem jāmaina sava rīcība. Taču Jona nolēma bēgt pretējā virzienā. Viņš uzkāpa uz kuģa, kas devās uz Taršišu, un aizceļoja.

Ceļā uznāca stipra vētra, un jūrnieki bija pārbijušies. Viņi lūdza savus dievus un tiem jautāja: ”Kāpēc tā notiek?” Galu galā Jona atzinās: ”Tā ir mana vaina. Es nevis darīju to, ko man lika Jehova, bet gan ņēmu un aizbēgu. Iemetiet mani jūrā, un vētra rimsies.” Jūrnieki negribēja mest Jonu pār bortu, bet viņš uzstāja. Kad tie iemeta Jonu jūrā, vētra norima.

Jona domāja, ka ies bojā. Grimdams arvien dziļāk jūrā, viņš lūdza Jehovu. Tad Jehova sūtīja milzīgu zivi. Tā norija Jonu, nenogalinot viņu. Kad Jona bija zivs vēderā, viņš vērsās pie Jehovas: ”Apsolu vienmēr tevi klausīt!” Trīs dienas Jehova uzturēja Jonu neskartu zivs vēderā un tad lika zivij viņu izspļaut krastā.

Vai tas, ka Jehova bija izglābis Jonu, nozīmēja, ka viņam vairs nebija jādodas uz Nīnivi? Nē, tas to nenozīmēja. Jehova atkal lika Jonam doties uz turieni. Šoreiz Jona paklausīja. Viņš aizgāja un pavēstīja: ”Pēc 40 dienām Nīnive tiks nopostīta.” Tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts: nīnivieši uzklausīja viņu un mainīja savu rīcību. Nīnives ķēniņš tos aicināja: ”Piesauciet Dievu un nožēlojiet grēkus! Varbūt viņš mūs neiznīcinās.” Redzēdams, ka ļaudis apliecina nožēlu, Jehova neiznīcināja Nīnivi.

Jona bija dusmīgs par to, ka pilsēta netika iznīcināta. Padomā: Jehova bija izturējies pret Jonu ar pacietību un žēlsirdību, bet Jona nebija līdzjūtīgs pret Nīnives iedzīvotājiem. Viņš sabozies sēdēja kāda auga, pudeļķirbja, pavēnī. Bet tas nokalta, un Jona sadusmojās vēl vairāk. Tad Jehova sacīja: ”Par šo augu tev vairāk sāp sirds nekā par nīniviešiem. Es biju pret tiem žēlsirdīgs, un viņi izglābās.” Ko viņš ar to gribēja teikt? Cilvēki Nīnivē bija daudz svarīgāki par jebkuru augu.