Templis Jehovam

Kad Sālamans bija kļuvis par izraēliešu ķēniņu, Jehova viņam jautāja: ”Ko tu gribi, lai es tev dodu?” Sālamans atbildēja: ”Es esmu jauns un nepieredzējis. Lūdzu, dod man gudrību, lai es prastu rūpēties par tavu tautu!” Jehova teica: ”Labi! Tu man lūdz gudrību, tāpēc es darīšu tevi par gudrāko cilvēku uz zemes. Es tev piešķiršu arī bagātību. Un, ja tu mani klausīsi, tu nodzīvosi garu mūžu.”

Sālamans uzsāka tempļa būvniecību. Viņš izmantoja vislabākos materiālus — zeltu, sudrabu, koku un dārgakmeņus. Tūkstošiem prasmīgu vīriešu un sieviešu piedalījās tempļa celšanā. Pēc septiņiem gadiem templi varēja veltīt Jehovam. Tajā atradās altāris, uz kura bija uzlikti upuri. Sālamans nometās ceļos altāra priekšā un lūdza: ”Ak, Jehova, lai gan tev šis templis nav gana liels un gana skaists, lūdzu, pieņem mūsu kalpošanu un uzklausi mūsu lūgšanas!” Ko Jehova domāja par templi un Sālamana lūgšanu? Tiklīdz Sālamans bija beidzis lūgt, Jehova no debesīm sūtīja uguni, kas aprija upurus uz altāra. Tā Jehova parādīja, ka ir apmierināts ar templi. To redzot, izraēlieši ļoti priecājās.

Ziņas par ķēniņa Sālamana gudrību izplatījās visā Izraēlā un pat tālās zemēs. Ļaudis nāca pie Sālamana, lai viņš tiem palīdzētu atrisināt dažādas problēmas. Pat Sābas ķēniņiene atnāca pārbaudīt Sālamana gudrību un uzdeva viņam sarežģītus jautājumus. Dzirdējusi atbildes, viņa sacīja: ”Es neticēju tam, ko ļaudis man stāstīja par tevi, bet tagad redzu, ka esi vēl gudrāks, nekā viņi teica. Tavs Dievs, Jehova, ir svētījis tevi.” Izraēlieši dzīvoja labi un bija laimīgi. Tomēr tā neturpinājās ilgi.