Jeftas solījums

Izraēlieši atkal bija atstājuši Jehovu un sākuši pielūgt viltus dievus. Taču tad, kad izraēliešiem uzbruka amonieši, viltus dievi nekādi nevarēja palīdzēt. Daudzus gadus izraēlieši pieredzēja ciešanas. Galu galā tie vērsās pie Jehovas: ”Mēs esam grēkojuši. Lūdzu, izglāb mūs no ienaidniekiem!” Izraēlieši iznīcināja savus elkus un atsāka pielūgt Jehovu. Jehova gribēja viņiem palīdzēt.

Vadīt cīņu pret amoniešiem tika uzticēts Jeftam, kas bija drosmīgs karavīrs. Viņš Jehovam solīja: ”Ja tu palīdzēsi mums uzvarēt šajā kaujā, es tev atdošu pirmo, kas iznāks no manām mājām sagaidīt mani atgriežamies.” Jehova uzklausīja Jeftas lūgumu un palīdzēja viņam gūt uzvaru.

Kad Jefta pārnāca mājās, pirmā viņam pretī iznāca viņa meita — viņa vienīgais bērns. Viņa dejoja un spēlēja tamburīnu. Kā Jefta rīkosies? Atcerējies savu solījumu, viņš izsaucās: ”Ak nē, mana meita! Tu salauz manu sirdi. Es devu solījumu Jehovam. Lai to turētu, man tevi jāsūta uz Šīlo kalpot saiešanas teltī.” Bet Jeftas meita sacīja: ”Tēvs, ja tu esi devis solījumu Jehovam, tev tas ir jāpilda. Tikai atļauj man pavadīt divus mēnešus kalnos ar draudzenēm. Pēc tam es došos uz Šīlo.” Jeftas meita uzticīgi kalpoja saiešanas teltī visu savu mūžu. Ik gadu draudzenes devās viņu apciemot.