Rute un Naomija

Izraēlā izcēlās bads, tāpēc izraēliete Naomija kopā ar vīru un diviem dēliem pārcēlās uz Moāba zemi. Pēc kāda laika Naomijas vīrs nomira. Viņas dēli apprecēja moābietes — Ruti un Orpu. Diemžēl arī Naomijas dēli nomira.

Kad Naomija uzzināja, ka bads Izraēlā ir beidzies, viņa nolēma atgriezties mājās. Rute un Orpa devās kopā ar viņu, bet pa ceļam Naomija tām sacīja: ”Jūs bijāt labas sievas maniem dēliem un labas vedeklas man. Es gribu, lai jūs no jauna apprecaties. Atgriezieties savās mājās Moābā!” Tās atbildēja: ”Mēs mīlam tevi! Mēs negribam tevi atstāt.” Naomija turpināja abas pierunāt. Galu galā Orpa devās atpakaļ, bet Rute palika. Naomija sacīja viņai: ”Orpa atgriežas pie savas tautas un saviem dieviem. Ej kopā ar viņu un atgriezies mājās pie mātes!” Bet Rute atbildēja: ”Es tevi nepametīšu. Tava tauta būs mana tauta, un tavs Dievs būs mans Dievs.” Kā, tavuprāt, jutās Naomija, kad Rute teica šos vārdus?

Rute un Naomija ieradās Izraēlā miežu pļaujas sākumā. Kādu dienu Rute gāja lasīt pāri palikušās vārpas tīrumā, kas piederēja vīram, vārdā Boāss. Viņš bija Rahābas dēls. Viņš noskaidroja, ka Rute ir moābiete, kas uzticīgi palikusi kopā ar Naomiju. Viņš lika, lai pļāvēji atstāj vairāk nenovāktu vārpu, ko Rutei salasīt.

Tās dienas vakarā Naomija jautāja Rutei: ”Kam pieder tīrums, kurā tu šodien strādāji?” ”Kādam vīram, kuru sauc Boāss,” Rute atbildēja. ”Boāss ir mana vīra radinieks,” Naomija sacīja. ”Turpini strādāt viņa tīrumā kopā ar viņa kalponēm. Tur tu būsi drošībā.”

Rute strādāja Boāsa tīrumā, līdz raža bija novākta. Boāss ievēroja, ka Rute ir čakla un krietna sieviete. Tolaik, ja vīrs nomira un viņam nebija dēlu, viņa radinieks apprecēja viņa atraitni. Un tā Boāss apprecēja Ruti. Viņiem piedzima dēls, kuram deva vārdu Obeds. Viņš kļuva par ķēniņa Dāvida vectēvu. Naomijas draugi ļoti priecājās un sacīja viņai: ”Vispirms Jehova tev deva Ruti, kas ir tik laba pret tevi, un tagad tev ir mazdēls. Lai slavēts Jehova!”