Jozua un gibeonieši

Ziņa par Jērikas iekarošanu izplatījās pa visu Kanaānu. Kanaāniešu ķēniņi nolēma apvienoties cīņai pret izraēliešiem. Bet gibeonieši nosprieda rīkoties citādi. Uzvilkuši nonēsātas drēbes, tie aizgāja pie Jozuas un sacīja: ”Mēs nākam no tālas zemes. Mēs esam dzirdējuši par Jehovu un visu, ko viņš ir darījis jūsu labā Ēģiptē un Moābā. Apsoliet, ka neuzbruksiet mums, un mēs kļūsim par jūsu kalpiem.”

Jozua viņiem noticēja un apsolīja neuzbrukt. Pēc trīs dienām viņš uzzināja, ka gibeonieši nav nākuši no tālas zemes — ka viņi ir kanaānieši. Jozua jautāja gibeoniešiem: ”Kāpēc jūs mums melojāt?” Tie atbildēja: ”Mums bija bail! Mēs zinājām, ka jūsu Dievs Jehova karo jūsu labā. Lūdzu, nenogaliniet mūs!” Jozua turēja savu solījumu un atstāja tos dzīvus.

Neilgi pēc tam pieci kanaāniešu ķēniņi ar saviem karaspēkiem devās uzbrukumā gibeoniešiem. Lai viņus glābtu, Jozua ar savu armiju soļoja visu nakti. Nākamajā dienā agri no rīta sākās kauja. Kanaānieši metās bēgt kur kurais. Glābiņa tiem nekur nebija, jo Jehova lika uz tiem krist milzīgiem krusas graudiem. Tad Jozua lūdza Jehovam, lai saule apstājas. Kāpēc viņš izteica šādu lūgumu? Saule taču nekad iepriekš nebija apstājusies! Jozua to lūdza, jo paļāvās uz Jehovu. Un saule nesteidzās norietēt visu dienu, kamēr izraēlieši nebija sakāvuši kanaāniešu ķēniņus un viņu karaspēkus.