Karoga godināšana, līdzdalība vēlēšanās un civilais dienests

Karoga godināšana. Rituālu, kura laikā, skanot valsts himnai, tiek atdots gods karogam, Jehovas liecinieki uzskata par reliģisku aktu, ar kuru cilvēks apliecina, ka viņš paļaujas uz valsti un tās vadītājiem, nevis gaida glābšanu no Dieva. (Jesajas 43:11; 1. Korintiešiem 10:14; 1. Jāņa 5:21.) Bībelē var lasīt par ķēniņu Nebukadnecaru, kas valdīja senajā Babilonā. Lai iespaidotu tautu ar savu varenību un reliģisko dedzību, viņš uzstādīja milzīgu tēlu un pavēlēja, ka, atskanot svinīgai mūzikai, visiem ir jāmetas zemē tēla priekšā. Kaut arī par nepakļaušanos šim rīkojumam draudēja nāvessods, trīs ebreji, Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, atteicās pielūgt tēlu. (Daniēla 3. nodaļa.)

Mūsdienās ”nacionālisma galvenais ticības simbols un pielūgsmes objekts ir karogs”, rakstīja vēsturnieks Kārltons Heiss. ”Vīrieši noņem cepuri, kad garām tiek nests karogs, dzejnieki karogam par godu raksta odas, bērni dzied himnas.” K. Heiss norādīja, ka nacionālismam ir savas ”svētās dienas” (piemēram, ASV tas ir 4. jūlijs, bet Latvijā — 18. novembris), savi ”svētie un varoņi” jeb ievērojamas vēsturiskas personas, kā arī ”tempļi” jeb vietas, kas ir saistītas ar nacionālo pašapziņu. Kādā oficiālā pasākumā Brazīlijas Augstākās federālās tiesas prezidents atzina: ”Karogs tiek godāts un pielūgts.. tāpat kā tēvzeme.” Līdzīga doma bija izteikta enciklopēdijā The Encyclopedia Americana: ”Karogs, tāpat kā krusts, ir svēts.”

Kādā no šīs enciklopēdijas vēlākiem izdevumiem bija minēts, ka valsts himnā ”tiek paustas patriotiskas jūtas, un tajā bieži vien ir ietverti lūgumi pēc dievišķas vadības un aizsardzības tautai un valsts vadītājiem”. Tātad Jehovas liecinieki nav vienīgie, kas uzskata, ka patriotiskām ceremonijām, kurās godina karogu un atskaņo himnu, ir reliģisks raksturs. Runājot par nostāju, kāda ir Jehovas liecinieku bērniem, kuri ASV skolās ir atteikušies godināt karogu un dot uzticības zvērestu, kādā grāmatā bija rakstīts: ”To, ka šie rituāli ir reliģiski, Augstākā tiesa beidzot ir apstiprinājusi vairākās tiesas prāvās.” (The American Character.)

Kaut arī Jehovas liecinieki nepiedalās ceremonijās, kas, pēc viņu domām, ir pretrunā ar Dieva Rakstu principiem, viņi ciena citu cilvēku tiesības rīkoties tā, kā tie vēlas. Viņi atzīst, ka karogs ir valsts simbols, tāpēc izturas pret to ar cieņu, un viņi ir paklausīgi valsts varai, kas Bībelē ir nosaukta par ”Dieva kalponi”. (Romiešiem 13:1—4.) Jehovas liecinieki ņem vērā Bībelē doto norādījumu un lūdz par ”valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā”, lai varētu ”dzīvot mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā”. (1. Timotejam 2:1, 2.)

Līdzdalība vēlēšanās. Patiesie kristieši ciena citu cilvēku tiesības piedalīties vēlēšanās. Viņi neorganizē pret balsošanu vērstas kampaņas un pakļaujas ievēlētajiem varas pārstāvjiem. Taču viņi ievēro stingru neitralitāti valsts politiskajās lietās. (Mateja 22:21; 1. Pētera 3:16.) Kā kristietis varētu rīkoties, ja zemē, kur viņš dzīvo, balsošana ir obligāta vai iedzīvotāji ir ļoti agresīvi noskaņoti pret tiem, kas nepiedalās vēlēšanās? Ņemot vērā, ka Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego bija paklausījuši valdnieka rīkojumam ierasties Duras līdzenumā, kristietis, ja viņa sirdsapziņa to ļauj, var nolemt, ka tomēr dosies uz vēlēšanu iecirkni. Taču viņš uzmanīsies, lai neatkāptos no savas neitrālās nostājas. Viņam būtu jāpārdomā vairāki principi.

1. Jēzus sekotāji ”nav no pasaules”. (Jāņa 15:19.)

2. Kristieši pārstāv Kristu un viņa Valstību. (Jāņa 18:36; 2. Korintiešiem 5:20.)

3. Kristiešu draudze savos uzskatos ir vienota, un tās locekļu starpā valda mīlestība, kādu parādīja Kristus. (1. Korintiešiem 1:10; Kolosiešiem 3:14.)

4. Tie, kas ievēlē kādu amatpersonu, uzņemas zināmu atbildību par tās darbību. (Pievērsiet uzmanību principiem, kas ietverti 1. Samuēla 8:5, 10—18 un 1. Timotejam 5:22.)

5. Izraēliešu vēlmi iecelt sev ķēniņu no cilvēku vidus Jehova uztvēra kā apliecinājumu, ka tauta viņu ir atmetusi. (1. Samuēla 8:7.)

6. Kristiešiem ir jābūt politiski neitrāliem, lai viņi ar tīru sirdsapziņu varētu sludināt Dieva Valstību visiem cilvēkiem neatkarīgi no to politiskās pārliecības. (Mateja 24:14; 28:19, 20; Ebrejiem 13:18.)

Civilais dienests. Dažās zemēs valsts pieprasa, lai tie, kas atsakās no militārā dienesta, noteiktu laiku pildītu kaut kāda veida civilo dienestu. Kristietim, kas ir nonācis šādā situācijā, būtu jālūdz Dievam vadība, varbūt jāgriežas pēc padoma pie kāda garīgi nobrieduša ticības biedra un pēc tam jāpieņem pārdomāts lēmums, kas būtu saskaņā ar viņa sirdsapziņu. (Salamana Pamācības 2:1—5; 11:14.)

Dieva Rakstos kristiešiem ir dots norādījums, lai viņi ”paklausa valdībām un varām, lai ir gatavi uz katru labu darbu, ..izturas laipni”. (Titam 3:1, 2.) Tāpēc kristietim būtu jāpārdomā šādi jautājumi: vai piedāvātais civilā dienesta veids nav pretrunā ar kristīgo neitralitāti un nav saistīts ar viltus reliģiju? (Mihas 4:3, 5; 2. Korintiešiem 6:16, 17.) Vai dienesta dēļ pildīt kristieša pienākumus nebūs grūti vai pat vispār neiespējami? (Mateja 28:19, 20; Efeziešiem 6:4; Ebrejiem 10:24, 25.) Varbūt, gluži pretēji, pildot civilo dienestu, būs iespējams strādāt pēc tāda grafika, kas ļaus vairāk laika veltīt garīgai darbībai vai pat uzsākt pilnas slodzes kalpošanu? (Ebrejiem 6:11, 12.)

Ja kristietis, vadīdamies pēc savas sirdsapziņas, izlemj pildīt civilo dienestu, nevis izciest cietumsodu par dienesta nepildīšanu, citiem kristiešiem ir jārespektē viņa lēmums. (Romiešiem 14:10.) Bet, ja kristietis uzskata, ka nevar piekrist viņam piedāvātajam civilā dienesta veidam, arī tad citiem ir jāizturas ar cieņu pret viņa nostāju. (1. Korintiešiem 10:29; 2. Korintiešiem 1:24.)