Kāpēc mums jāmācās piedot

VAI pret tevi kāds ir izturējies slikti? ... Vai viņš tev iesita vai varbūt pateica kaut ko sliktu? ... Vai tev pret viņu jāizturas tikpat nejauki, kā viņš ir izturējies pret tevi? ...

Daudzi cilvēki tad, kad viņiem kāds ir nodarījis pāri, atmaksā ar to pašu. Bet Jēzus mācīja, ka mums jāpiedod saviem pāridarītājiem. (Mateja 6:12.) Taču ko darīt, ja kāds pret mums bieži ir nelaipns? Kā tev šķiet, cik reižu viņam ir jāpiedod? ...

Tieši to gribēja zināt Pēteris, un tāpēc viņš reiz pajautāja Jēzum: ”Cikkārt man būs piedot? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Nē, nav vis diezgan. Jēzus atbildēja, ka jāpiedod septiņdesmit septiņas reizes, ja kāds pret mums tik daudz reižu grēko.

Tas patiešām ir daudz. Mēs taču nespētu pat atcerēties tik daudz pāridarījumu, vai ne? Tieši to arī Jēzus gribēja uzsvērt, proti: nav jāmēģina iegaumēt, cik reižu kāds mums ir darījis pāri. Ja viņš lūdz piedošanu, mums ir jāpiedod.

Jēzus gribēja saviem mācekļiem paskaidrot, cik svarīgi ir piedot, tāpēc, atbildējis uz Pētera jautājumu, viņš tiem pastāstīja kādu stāstu. Vai tu arī gribi to dzirdēt? ...

Reiz dzīvoja kāds ļoti labs ķēniņš. Viņš pat aizdeva naudu saviem kalpiem, kad tiem vajadzēja palīdzību. Bet tad pienāca diena, kad ķēniņš gribēja, lai kalpi, kas bija aizņēmušies naudu, atdotu viņam parādus. Pie ķēniņa tika atvests kalps, kas bija parādā 60 miljonu denāriju. Tā ir milzīga summa!

Bet kalps bija iztērējis visu ķēniņa aizdoto naudu un nevarēja atdot parādu, tāpēc ķēniņš pavēlēja viņu pārdot. Lai atgūtu savu naudu, ķēniņš lika pārdot arī kalpa sievu un bērnus un visu tam piederošo mantu. Kā tev šķiet: kā jutās kalps? ...

Kalps nometās ķēniņa priekšā ceļos un lūdzās: ”Pagaidi vēl mazliet, es tev visu nomaksāšu!” Ko tu būtu darījis ķēniņa vietā? ... Ķēniņam kļuva kalpa žēl, un viņš nolēma atlaist parādu. Viņš teica kalpam, ka tam nekas nav jāatdod — neviens pats denārijs no visiem 60 miljoniem. Iedomājies, cik priecīgs noteikti jutās kalps!

Bet ko viņš darīja pēc tam? Viņš izgāja laukā un sastapa citu kalpu, kas viņam bija parādā tikai simt denāriju. Viņš sagrāba to aiz kakla un sāka žņaugt, kliegdams: ”Atdod simt denāriju, ko esi parādā!” Vai tu vari iedomāties, ka cilvēks tā rīkojas pēc tam, kad viņam pašam ķēniņš tikko ir atlaidis tik milzīgu parādu? ...

Kalps, kas bija parādā simt denāriju, bija trūcīgs, tāpēc viņš nevarēja tūlīt pat atdot parādu. Viņš nometās ceļos pie pirmā kalpa kājām un lūdzās: ”Pagaidi vēl mazliet, es tev visu samaksāšu!” Kā tev liekas: vai pirmajam kalpam būtu bijis jāpagaida, līdz parādnieks spēs viņam samaksāt? ... Ko tu būtu darījis? ...

Šis kalps nebija tik žēlsirdīgs kā ķēniņš. Viņš gribēja tūlīt pat dabūt atpakaļ savu naudu. Tā kā otrs kalps viņam nevarēja atdot parādu, viņš pavēlēja to iemest cietumā. To redzēja citi kalpi, un viņiem tas nepatika. Viņiem kļuva žēl cietumā iemestā biedra, un viņi aizgāja un pastāstīja visu ķēniņam.

Arī ķēniņam šī lieta nepatika. Viņš ļoti sadusmojās uz cietsirdīgo kalpu, tāpēc atsauca to pie sevis un teica: ”Tu nekrietnais kalps! Vai es tev nepiedevu, kad tu man biji parādā? Vai tev tāpat nebija jāpiedod savam darba biedram?”

Cietsirdīgajam kalpam būtu bijis jāmācās no labā ķēniņa parauga, taču viņš neko nebija iemācījies. Tāpēc ķēniņš lika iemest kalpu cietumā, līdz tas būs nomaksājis savu parādu — visus 60 miljonus. Tā kā cietumā kalps, protams, nekādi nevarēja nopelnīt tādu naudu, tad viņam tur bija jāpaliek līdz pat savai nāvei.

Kad Jēzus bija pabeidzis šo stāstu, viņš sacīja saviem mācekļiem: ”Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” (Mateja 18:21—35.)

Mēs visi Dievam esam ļoti daudz ko parādā. Pat savu dzīvību mēs esam saņēmuši no viņa! Ja padomā, cik daudz mēs esam parādā Dievam, var teikt, ka viss, ko citi cilvēki varētu būt parādā mums, ir kaut kas pavisam niecīgs. Viņu parāds ir kā tie simt denāriji, ko viens kalps bija parādā otram. Bet mums ir milzīgs parāds Dievam, jo mēs bieži vien rīkojamies nepareizi, — to var salīdzināt ar 60 miljoniem denāriju, ko pirmais kalps bija parādā ķēniņam.

Bet Dievs ir ļoti žēlsirdīgs. Lai gan mēs esam izdarījuši daudz ko sliktu, viņš mums piedod. Viņš neliek mums nolīdzināt šo parādu ar mūsu dzīvību, ko viņš varētu atņemt uz visiem laikiem. Taču mums no tā ir jāmācās kaut kas ļoti svarīgs, proti: Dievs mums piedos tikai tad, ja mēs piedosim tiem cilvēkiem, kas ir izturējušies slikti pret mums. Te ir par ko padomāt, vai ne? ...

Kā tad tu rīkosies, ja kāds izturēsies pret tevi nelaipni, bet pēc tam lūgs piedošanu? Vai tu viņam piedosi? ... Bet ja nu tā notiks daudz reižu? Vai arī tad tu piedosi? ...

Iedomājies, ka tu pats esi izdarījis kaut ko sliktu un lūdz piedošanu. Tu taču gribētu, lai tev piedod, vai ne? ... Tātad arī tev ir jāpiedod otram. Nepietiek tikai pateikt, ka tu piedod, — ir tiešām jāpiedod no sirds. Tā rīkodamies, mēs pierādīsim, ka patiesi gribam būt Izcilā Skolotāja mācekļi.