Pārliecinoši argumenti

IKREIZ, kad tu kaut ko apgalvo, klausītājiem ir pilnas tiesības vaicāt: ”Kā var zināt, ka tā ir taisnība? Kādi pierādījumi man liek piekrist tam, ko viņš saka?” Ja tu māci cilvēkus, tavs pienākums ir vai nu atbildēt uz šādiem jautājumiem, vai arī palīdzēt klausītājiem atrast atbildes uz tiem. Ja apgalvojumam ir svarīga vieta tavā argumentācijā, tev jāpanāk, lai klausītājiem būtu pamatots iemesls tam piekrist. Tikai tad tava runa būs pārliecinoša.

Apustulis Pāvils centās pārliecināt savus klausītājus. Ar pamatotu argumentu, loģisku spriedumu un sirsnīgu pamudinājumu palīdzību viņš centās mainīt savu klausītāju priekšstatus. Mēs no viņa varam daudz ko mācīties. (Ap. d. 18:4; 19:8.) Tiesa, ir runas mākslas lietpratēji, kas izmanto savu spēju pārliecināt, lai maldinātu cilvēkus. (Mat. 27:20; Ap. d. 14:19; Kol. 2:4.) Šādi oratori parasti balsta savus argumentus uz aplamiem pieņēmumiem, citē tendenciozus avotus, izmanto apšaubāmus pierādījumus, ignorē viņiem neizdevīgus faktus un apelē pie cilvēku jūtām, nevis saprāta. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam izmantot šādus paņēmienus.

Argumenti pamatoti uz Dieva Rakstiem. Paskaidrojot citiem Dieva Rakstus, mēs nedrīkstam mācīt viņiem kaut ko pašu izdomātu. Mēs dalāmies ar cilvēkiem tajā, ko esam uzzinājuši no Bībeles, un šajā ziņā mums ļoti palīdz ”uzticīgā un gudrā kalpa” izdotās publikācijas. Tās mums palīdz pašiem rūpīgi iedziļināties Rakstos. Savukārt mēs norādām uz Bībeles pantiem citiem cilvēkiem un darām to nevis tādēļ, lai pierādītu, ka mums ir taisnība, bet gan tādēļ, lai palīdzētu viņiem pašiem noskaidrot, kas ir teikts Bībelē. Mēs piekrītam tam, ko Jēzus Kristus lūgšanā teica savam Tēvam: ”Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa 17:17.) Visaugstākā autoritāte ir Dievs Jehova — debess un zemes Radītājs. Tāpēc mūsu argumenti ir pamatoti vienīgi tad, ja tie sakrīt ar to, kas teikts viņa Rakstos.

Tev noteikti iznāk regulāri sarunāties ar cilvēkiem, kas nav lasījuši Bībeli vai neuzskata to par Dieva Rakstiem. Šādās situācijās tev labi jāapdomā, kurā brīdī un kā sākt citēt Bībeles pantus. Bet arī vilcināties nevajag, tev jāizdomā veids, kā pēc iespējas ātrāk sarunas gaitā pievērst cilvēka uzmanību avotam, uz kuru var paļauties visvairāk.

Ne vienmēr ir pareizi domāt, ka klausītāju pārliecināšanai pietiek tikai ar piemērotu citātu no Bībeles. Reizēm ir nepieciešams pievērst uzmanību kontekstam, lai pierādītu, ka citētais Bībeles pants tiešām apstiprina tavu apgalvojumu. Ja tu norādi uz kādu pantu, skaidrojot konkrētu Bībeles principu, bet panta kontekstā šis princips nav pat pieminēts, ir nepieciešami papildu argumenti. Varbūt tev jānorāda uz citiem pantiem, kas paskaidro apskatāmo jautājumu un palīdz klausītājiem pārliecināties, ka tas, ko tu saki, tiešām ir balstīts uz Rakstiem.

Nekādā gadījumā nemēģini ar Bībeles pantu pierādīt to, ko tas patiesībā nemaz nepierāda. Izlasi pantu ļoti uzmanīgi. Varbūt tas kaut kādā ziņā ir saistīts ar apskatāmo jautājumu, tomēr, lai arguments būtu pārliecinošs, tavam sarunas biedram vai klausītājiem jāspēj saskatīt pantā tava argumenta apstiprinājumu.

Argumenti apstiprināti ar papildu pierādījumiem. Lai palīdzētu cilvēkiem novērtēt Bībeles padomus, reizēm ir noderīgi izmantot arī citus uzticamus avotus.

Piemēram, tu vari runāt par Visumu kā Radītāja eksistences pierādījumu. Pieminot gravitāciju un citus dabas likumus, tu vari norādīt, ka to pastāvēšana liek domāt par Likumdevēja eksistenci. Tava argumentācija būs pamatota, ja tā būs saskaņā ar Dieva Rakstiem. (Īj. 38:31—33; Ps. 19:2; 104:24; Rom. 1:20.) Šādi argumenti ir ļoti iedarbīgi, jo tie palīdz saprast, ka Bībelē teiktais saskan ar faktiem, ko var konstatēt novērojumos.

Kā rīkoties, ja tu gribi kādam pierādīt, ka Bībele ir Dieva Raksti? Tu varbūt vēlies citēt zinātniekus, kas atbalsta šādu uzskatu. Bet ne vienmēr šādi citāti rada pārliecību, ka Bībele ir Dieva Raksti, jo tie šķiet vērā ņemami tikai tiem cilvēkiem, kas ciena minētos zinātniekus. Lai pierādītu, ka Bībelē rakstīta patiesība, tu vari izmantot zinātniskus faktus. Tomēr, balstoties vienīgi uz nepilnīgu cilvēku atklājumiem, tu nevari likt drošu pamatu savai argumentācijai. Bet, ja tu sāc ar to, kas teikts Dieva Rakstos, un pēc tam norādi uz zinātnes atklājumiem, kas apstiprina Bībeles precizitāti, taviem argumentiem ir likts drošs pamats.

Vienmēr, kad tu centies kaut ko pierādīt, tev jāsniedz pietiekami daudz pierādījumu. Tas, cik izvērstam jābūt kāda apgalvojuma pamatojumam, ir atkarīgs no taviem klausītājiem. Piemēram, runājot par pēdējo dienu aprakstu 2. Timotejam 3:1—5, tu vari pieminēt kādu sabiedrībā labi zināmu notikumu, kas apliecina, ka cilvēki ir kļuvuši cietsirdīgi. Ar šādu piemēru pilnīgi pietiktu, lai pierādītu, ka ir skaidri redzama šīs pēdējo dienu pazīmes piepildīšanās.

Argumentācijai var noderēt arī analoģija — divu lietu vai parādību līdzība. Analoģija pati par sevi gan neko vēl nepierāda, tai jābūt saskaņā ar to, kas teikts Bībelē. Tomēr analoģija klausītājam palīdz saprast argumentu loģiskumu. Piemēram, uz analoģijas pamata Dieva Valstību var salīdzināt ar cilvēku iedibinātajām valdībām. Izmantojot šādu analoģiju, var norādīt, ka Dieva valstībai, tāpat kā cilvēku valdībām, ir valdnieks, padotie un likumi, kā arī tiesu un izglītības sistēma.

Lai paskaidrotu, kāpēc ir labi dzīvot saskaņā ar Bībeles padomiem, veiksmīgi var izmantot reālus piemērus no cilvēku dzīves. Šādus piemērus var lietot arī argumentu apstiprināšanai. Piemēram, skaidrojot cilvēkam, kāpēc ir svarīgi lasīt un studēt Bībeli, tu vari pastāstīt, kā tas ir uzlabojis tavu dzīvi. Kad Pēteris vēlējās uzmundrināt savus ticības biedrus, viņš stāstīja par Jēzus pārvēršanos, ko viņš bija redzējis pats savām acīm. (2. Pēt. 1:16—18.) Arī Pāvils savās vēstulēs pieminēja to, ko viņš bija pieredzējis. (2. Kor. 1:8—10; 12:7—9.) Tomēr nerunā par sevi tik bieži, ka klausītāji vairāk uzmanības sāktu pievērst nevis Dieva Rakstiem, bet tev.

Gan paši cilvēki, gan viņu domāšana ir ļoti dažādi, tāpēc vieni un tie paši pierādījumi nevar būt noderīgi pilnīgi visiem. Izvēloties argumentus un to izklāstīšanas paņēmienus, ņem vērā savu klausītāju uzskatus. Salamana Pamācībās 16:23 ir teikts: ”Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.”